USD 0.93 btc 21248.00
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.93 btc 21248.00
Viedokļi 20. Oktobris 2022

Kā tiek sagrauta ārvalstu investīciju vide Latvijā

Rolands Valdemārs

Zvērināts advokāts, zvērinātu advokātu biroja VALDEMĀRS partneris

Latvijas kā nelielas nācijas iekšējais tirgus nav patstāvīgs un pašpietiekams. Jebkuras salīdzinoši nelielas tirgus ekonomikas būtiska izaugsmes sastāvdaļa ir ārvalstu investīcijas. Kā redzam no tādiem piemēriem kā Šveice, Dubaija, Singapūra, Honkonga, tās mazu ekonomiku spēj padarīt par starptautisku tirgus spēlētāju, ja vien ir pievilcīgas ārvalstu investoriem.

Mūsdienās investīciju vides pievilcība nav tikai labvēlīgs nodokļu režīms vai iespēja būt zem konfidencialitātes plīvura (turklāt Eiropas līmenī šie aspekti ir visnotaļ līdzīgi visās jurisdikcijās), bet gan citos apstākļos: biznesa uzsākšanas un pārcelšanas ātrums un procedūras sarežģītība, biznesa uzturēšanas izmaksas un nepieciešamās procedūras, galu galā imigrācijas un nodarbinātības jautājumi.

Diemžēl pēdējos gados šķiet, ka Latvija dara visu, lai savu investīciju vidi padarītu ārvalstniekiem maksimāli nepievilcīgu ar nesamērīgām birokrātiskām procedūrām ne tikai publiskajā sektorā, bet arī privātajā. To absurdums sasniedz jau tādu līmeni, ka juridiskajiem padomdevējiem ir kauns ārvalstniekus iepazīstināt ar šādām procedūrām. Saprotams, ka tā nav apzināta rīcība, bet gan vienotas investīciju politikas neesamība, valsts aparāta atrautība no biznesa vides un gluži vienkārši nesaskaņota rīcība starp dažādām valsts iestādēm.

Visa sakne ir apstāklis, ka Latvija gandrīz nokļuva Moneyval pelēkajā sarakstā un ieguva Krievijas naudas atmazgātāju paradīzes slavu, teju katrai Latvijas bankai saņemot daudzmiljonu sodus, tādēļ bija nepieciešamas radikālas izmaiņas. Tomēr ekonomikas un tautsaimniecības plānotājiem būtu kādā brīdī jānonāk pie secinājuma, ka kapitālais remonts nevar vilkties mūžīgi. Ir pienācis brīdis, kad esam kļuvuši par Eiropas Savienības valsti, kurā ikviens ārzemnieks (arī Eiropas Savienības pilsonis) tiek uzskatīts par potenciālu teroristu vai naudas atmazgātāju, kas ekskluzīvajā Latvijas tirgū var ienākt, tikai izejot vairāku mēnešu pārbaudes. Šāds režīms ar savām neloģiskajām prasībām, uzaudzēto birokrātiju un attīstības neparedzamību grauj Latvijas iespējas starptautiskajā tirgū, pat salīdzinot ar tuvākajām kaimiņvalstīm. Nacionālistiskāk noskaņoti lasītāji teiks, ka nav ko laist tos ārzemniekus Latvijas tirgū, pašiem jāpelna nauda, tomēr tieši šajā starptautisko sankciju laikā mēs uzskatāmi redzam, ka reti kura lielvalsts spēj būt pašpietiekama tikai ar savu kapitālu un resursiem.

Uzņēmumu dibināšana

Lai sāktu komercdarbību Latvijā, jebkuram investoram būs nepieciešams dibināt uzņēmumu. Pirmā problēma ir ievērojamā apjoma dokumentācija, kas ārvalsts uzņēmumam jāsagatavo, lai atvērtu parastas struktūras uzņēmumu Latvijā. Nesens prakses piemērs – Turcijas uzņēmums vēlas dibināt meitassabiedrību Latvijā. Iesniedzamais dokumentu apjoms ir aptuveni 100 lapu. Nepieciešami tulkojumi, notariālas izdrukas, Apostille, kā arī uzņēmuma pārstāvim jāierodas fiziskā vizītē pie notāra Latvijā, citādi dokumentu daudzums un izmaksas vēl palielinās. Savukārt, ja nepieciešams uzņēmumu reģistrēt arī kā PVN maksātāju, tiek pieprasīts iesniegt noslēgtos sadarbības līgumus, kurus uzņēmums vēl nemaz nevar noslēgt, jo vēl vispār nav reģistrēts (uzņēmums tiesībspēju iegūst ar reģistrācijas brīdi). Tāpat pēc dokumentu iesniegšanas uzņēmuma valdi var izsaukt uz klātienes vizīti VID, kas nozīmē, ka atkārtoti jāierodas Latvijā, lai pārliecinātu par savu īstumu.

Piemērs no prakses tam, ka uzņēmumu reģistrācijas procesā nereti novērojamas absurdas situācijas. Uzņēmums sāk savu darbību valstij piederošā un plaši zināmā infrastruktūras objektā – lidostā Rīga, kur vēlas reģistrēt savu juridisko adresi. Uzņēmuma reģistrācija tiek atlikta uz vēl desmit darba dienām, jo konkrētajā objektā ir reģistrēti jau vairāki uzņēmumi, un šādos gadījumos jāpārbauda, vai tā nav augsta riska adrese, kur reģistrē čaulas uzņēmumus. Saprotams, ka likums jāpilda, bet vai likuma tulkošanā nav jāievēro saprātīga normu piemērošana? Vai attaisnojama ir formalitāte, veicot pārbaudi , vai lidosta Rīga gadījumā nav kāds ārzonu fiktīvo uzņēmumu reģistrācijas perēklis, apzinoties, ka īpašums pieder valstij un tajā esošajā biroju zonā darbojas virkne uzņēmumu?

Tomēr lielākā problēma uzņēmumu dibināšanā patlaban ir Latvijas banku pakalpojumu pieejamība.

Banku problemātika

Lai nodibinātu uzņēmumu, bankā nepieciešams atvērt pagaidu kontu, kurā iemaksāt pamatkapitālu; vēlāk tas jāpārvērš par norēķinu kontu. Patlaban ārvalstniekam nav iespējams atvērt ne pagaidu, ne norēķinu kontu nevienā kredītiestādē Latvijā ātrāk par diviem mēnešiem. Tas nozīmē, ka uzņēmumu Latvijā nevar nodibināt ātrāk par diviem mēnešiem, kas ir pilnīgi absurds termiņš jebkurā komerciālajā apgrozībā. Divos mēnešos, samaksājot 1200 eiro komisijas maksu, var atvērt tikai pagaidu norēķinu kontu, kurā iemaksāt pamatkapitālu, bet kuru nav iespējams izmantot norēķinos. Turklāt par šo komisiju 1200 eiro apmērā netiek garantēta konta atvēršana, bet tā ir maksa par dokumentu pārbaudi, kas bieži rezultējas atteikumā, neatmaksājot naudu.

Bez konta atvēršanas nav iespējams reģistrēt uzņēmumu, jo reģistrējoties ir jāapmaksā pamatkapitāls un reģistrācijai nepieciešama bankas izziņa. Tātad arī uzņēmumu ārvalstnieks Latvijā nevar nodibināt ātrāk par diviem trim mēnešiem. Šāds termiņš izraisa izbrīnu pat viskonservatīvāko valstu pilsoņiem.

Ne velti pēdējā laikā augstu popularitāti iegūst alternatīvas norēķinu iespējas – elektroniskās naudas iestādes, kurās norēķinu kontus var atvērt ievērojami ātrāk un kas kļūst par vispāratzītu savstarpējo norēķinu iespēju. Šādās iestādēs arī tiek veikta visai identiska klientu identifikācija un AML procedūras, tomēr dokumenti nestāv rindā pie analītiķiem vairākus mēnešus, kā to skaidro klasiskās bankas. Šeit gan nesen novērojām vēl kādu sliktas pārvaldības principa piemēru – Paysera, kas ir Lietuvas Bankā licencēta norēķinu iestāde, kādu laiku tika no Uzņēmumu reģistra puses akceptēta kā iestāde, kurā iespējams apmaksāt pamatkapitālu uzņēmuma dibināšanai. Vairākus klientu uzņēmumus bijām reģistrējuši, Uzņēmumu reģistra notāriem akceptējot pamatkapitāla apmaksu Paysera, līdz sagaidījām pārsteigumu lēmumā, kurā notārs atteica reģistrāciju, jo Paysera neesot banka. Paradoksālākais bija tas, ka šis pats notārs pirms mēneša bija reģistrējis citu uzņēmumu ar Paysera izziņu par pamatkapitāla apmaksu. Sazinoties ar notāru, tikām informēti par to, ka Uzņēmumu reģistrā ir bijusi iekšējā apmācība, kurā sniegti norādījumi, ka akceptējamas ir tikai banku izziņas. Vai labas pārvaldības princips šādā gadījumā neprasītu šādu informāciju publicēt Uzņēmumu reģistra mājaslapas jaunumos vai vismaz pievienot informatīvu paziņojumu pie apraksta par uzņēmumu reģistrāciju, lai šādas iekšējās instrukcijas sabiedrībai netiktu paziņotas atteikumu veidā? Šāda prakses maiņa diemžēl mūs noved atkal pie uzņēmumu reģistrēšanas ātruma – diviem trim mēnešiem, kas nepieciešami lai bankā atvērtu kontu.

Bankām piemērotie sodi liek labāk atteikties no klienta, nekā riskēt ar vēl kādu sodu. Lai pēc uzņēmuma veiksmīgas reģistrācijas divu mēnešu laikā pārvērstu pagaidu kontu par patstāvīgo – norēķinu kontu, nepieciešami vēl papildu skaidrojumi par uzņēmuma īpašniekiem, iesniedzot viņu personīgo bankas kontu izrakstus, skaidrojumus par labklājības izcelsmi, kas tiek pārbaudīti vēl divus trīs mēnešus. Tātad ārvalstu investors Latvijā var tikt pie norēķinu konta, rupji rēķinot, pusgada laikā.

Šādas problēmas nav tikai ārvalstniekiem ārpus Eiropas Savienības, jo jebkurš nelatvietis banku sektorā tiek uzskatīts par nerezidentu. Nesen palīdzējām kādam Latvijas uzņēmumam, kas pieder Eiropas Savienības pilsoņiem (nerezidentiem banku izpratnē), iegādāties lielu īres namu. Pēc pirkuma uzņēmumam bija nepieciešams atvērt bankas kontu, uz kuru saņemt komunālos pakalpojumus un īres maksas. Jau laikus vērsāmies pie bankas, informējot par to, ka uzņēmēji jau ilgstoši darbojas Latvijā, tiem šeit ir vairāki uzņēmumi, un bankas kontu būtu nepieciešams atvērt mēneša laikā, lai varētu noteiktajos termiņos izsniegt nama iedzīvotājiem rēķinus un norēķināties ar pakalpojumu sniedzējiem. Lieki piebilst, ka arī šā norēķinu konta atvēršana – ar vairākiem atgādinājumiem – aizņēma vairāk nekā divus mēnešus.

Investoru imigrācijas jautājumi

Saprotams, ka ārvalstu investors laiku pa laikam vēlēsies ierasties Latvijā, lai apsekotu savus aktīvus, līdz ar ko tas skar investora un viņa ģimenes locekļu imigrācijas jautājumus. Tāpat liela nozīme ir arī iespējai attālināti pārvaldīt savus aktīvus, veicot nepieciešamās darbības Latvijas datu bāzēs un sistēmās.

Imigrācijas jautājumus nenoliedzami ietekmē Krievijas un Ukrainas karš, taču jāsaprot, ka ievērojama daļa Krievijas uzņēmēju krasi nosoda agresiju pret Ukrainu un arī Kremļa īstenoto politiku. Šādiem uzņēmējiem Latvijā pieder nekustamie īpašumi un uzņēmumi, piemēram, pārnesot savus ienākumu avotus no Krievijas uz Latviju. Nu Latvija ir nolēmusi neizsniegt vīzas un uzturēšanās atļaujas Krievijas vai Baltkrievijas pilsoņiem (tikai ar atsevišķiem izņēmumiem), un rodas paradoksāla situācija, ka, nešķirojot labajos un sliktajos, personām, kurām Latvijā pieder aktīvi un kuri tuvākas saiknes jūt ar Latviju nekā ar savu dzimteni, tiek liegts vispār tikt pie sev piederošajiem īpašumiem vai veikt ar tiem jebkādas darbības.

Arī Baltkrievijas investoriem, kuri pēc tam, kad viņu valstī pasliktinājās politiskā situācija, nolēma pārcelties uz Latviju, tādejādi paužot protestu autoritārai valsts pārvaldīšanai, vairs nav iespējams veikt ierasto komercdarbību Latvijā. LIAA vēl pirms gada aktīvi uzrunāja Baltkrievijas uzņēmumus, aicinot pārcelties uz Latviju, un publicēja statistiku ar virkni IT uzņēmumiem, kas Rīgu izvēlējušies par savu jauno mājvietu, bet tagad šiem uzņēmumiem normālā režīmā Rīgā vairs nav iespējams darboties. Piemēram, ja uz Rīgu pārceltais uzņēmums vēlas pieņemt darbā savu iepriekšējo darbinieku no Minskas, šim darbiniekam ir jāsniedz ne tikai savs, bet arī savu vecāku CV un nereti arī bankas kontu izdrukas. Visu informāciju pārbauda Valsts drošības dienests, un šīs pārbaudes var pagarināt dokumentu izskatīšanu uz laiku no četriem mēnešiem līdz pat gadam.

Aktīvu pārvaldīšana

Ārvalstu investori kā pozitīvu piemēru min Igauniju, kur ir iespējams attālināti ne tikai dibināt uzņēmumus, bet arī pārvaldīt savus aktīvus. Elementāra saziņa ar valsts iestādēm iespējama angļu valodā, arī grāmatvedību automātiskā nodokļu administrācijas sistēmā iespējams kārtot paša spēkiem. Latvijas tirgus savu izmēru un zemāka cenu līmeņa dēļ ir pievilcīgāks investoriem, taču viņus attur neveiklā komunikācija ar valsts iestādēm, milzu birokrātija un smagnējais, pat neloģiskais process, kādā veidā ārvalstnieks var iegādāties aktīvus un tos pārvaldīt.

Pēc Igaunijas piemēra Latvijā tika ieviesta e-rezidenta karte, kas dod tiesības izmantot Latvijas elektroniskās sistēmas un e-parakstu. Pēc paziņojuma par šādu jaunumu iestāde, kurai šo karti jāizdod, proti, PMPL, vairākus mēnešus raustīja plecus un ārvalstniekiem teica, ka regulējums it kā ir, bet nav pieņemti noteikumi par maksājamās valsts nodevas apmēru, līdz ar to e-rezidenta kartes vēl netiek izsniegtas. Lieki piebilst, ka pats kartes saņemšanas process notiek latviešu valodā un ārzemniekam nepieciešamas divas klātienes vizītes Latvijā, sagaidot savu rindu vairāku mēnešu garumā. E-paraksta aktivizēšanai nepieciešams vēl trešais solis – to nevar izdarīt, ja personai nav Latvijas bankas internetbankas. Šeit rodas jautājums – vai šo trīs soļu procesu ar klātienes vizītēm vairāku mēnešu garumā var uzskatīt par attīstītu un modernu e-rezidenta kartes iegūšanas procesu laikā, kad pastāv neskaitāmi moderno tehnoloģiju rīki personas identificēšanai un elementārai pasta izmantošanai?

Šie uzskatāmie piemēri parāda, ka Latvijā ir pilnīgi nepievilcīga un pat absurda procedūra, kādā ārvalstniekam ir iespējams kļūt par investoru, iegādājoties aktīvus Latvijā. Ja šābrīža prasības un prakses maiņas nav izsekojamas pat juristiem, tad pilnīgi skaidrs, ka ārvalstniekam šis process būs pilnīgi nesaprotams. Šāda situācija juristiem un konsultantiem, kuri strādā starptautiskajā investīciju vidē un redz citu valstu piemērus, teju liek pat atteikties no tādu pakalpojumu piedāvāšanas kā uzņēmumu dibināšana un iegāde, jo gluži cilvēcīgi ir kauns klientiem stāstīt, kādas grūtības jāpārvar, lai ārvalstu investors tiktu pie sava uzņēmuma un varētu sākt komercdarbību.

Lai šo absurdo situāciju, kas nenoliedzami atstās ilgtermiņa sekas uz ārvalstu investīciju pieplūdumu, labotu, ir nepieciešams remonts, un nevis tikai viena likuma, bet likumu kopuma un prakses izmaiņas. Jautājums ir jāpaceļ valdības līmenī, un par tautsaimniecību un ekonomiku atbildīgajām darba grupām ir jāapvieno visas valsts iestādes, kas ir iesaistītas ārvalstnieku investīciju ienākšanas procesā: Uzņēmumu reģistru, notariātu, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi un, pats svarīgākais, banku sektoru, kas šobrīd ir lielākais šķērslis jebkurai investīciju piesaistei. Ar kopīgu rīcību ir jāizstrādā vienota prakse, nodrošinot, lai Latvijā būtu moderna, ātra un saprotama investīciju vide, pretējā gadījumā pastāvošā situācija atstās neatgriezeniskas sekas, liedzot ārvalstu investīcijām stimulēt Latvijas tautsaimniecību.

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem