USD 0.85 btc 52145.94
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.85 btc 52145.94
Viedokļi 01. Marts 2020

Kreditēšana atgūsies

Ints Krasts

"SEB bankas" valdes loceklis

Pagājuši nedaudz vairāk kā desmit gadi kopš tā laika, kad Latvijas ekonomika bija ievēlusies dziļā bedrē un apņēmīgi, brīžiem haotiski meklēja ceļu augšup. No daudz kā nācās atteikties, daudz ko vajadzēja sākt no jauna. Bija nepieciešami astoņi gadi, lai ekonomika atgrieztos pirmskrīzes līmenī. Tas ir atstājis ietekmi arī uz kreditēšanu.

Vērtējot situāciju patlaban – 2019. gada deviņos mēnešos Latvijas kopējais banku kredītportfelis pieaudzis par 2,5 %, trešā ceturkšņa beigās sasniedzot 13,9 miljardus eiro. Tas nozīmē, ka kredītportfelis attīstās stabili. Kādi būtu nākamie soļi? Izvērtējot iepriekš piedzīvoto un iespējamos nākotnes scenārijus, radīt atbilstošus nosacījumus izaugsmei. Kam tas jādara? Es teiktu –  gan politikas veidotājiem, gan uzņēmējiem, gan bankām.

Kreditēšana iet roku rokā ar kopējo ekonomikas attīstību, un visstraujāk uz situāciju reaģē un kritumu pārvar eksports. 2009. gadā Latvijas kopējais eksports bija 42,5 % no IKP, bet 2018. gadā tas palielinājās līdz 61,3 % no IKP. Lietuvas eksporta īpatsvars no IKP šajā laika posmā ir audzis no 51,9 % līdz 75,6 %, Igaunijas – no 60,5% līdz 74,3 procentiem. Arī preču eksporta struktūra ir piedzīvojusi izmaiņas. Pateicoties prasmīgajai nozares attīstībai, joprojām pārliecinoši pirmo vietu ieņem kokrūpniecība – 17,6 % no kopējā eksporta. Tās īpatsvars šajā laika posmā ir palielinājies par diviem procentpunktiem. Otrajā vietā ar 10,4 % izvirzījies elektroierīču eksports. No otrās uz trešo vietu atkāpies mehānismu un mehānisko ierīču eksports – 5,8 procenti.  Tātad pārdomāta valsts politika, ambiciozi uzņēmēji un banku gatavība viņus atbalstīt ir atslēga turpmākajai izaugsmei.  

Atšķirīgi ekonomikas dzinējspēki. Paanalizējot valstu sniegumu, atklājas atšķirīgi faktori, kas veicina ekonomikas attīstību. Lielāko ieguldījumu no pievienotās vērtības pieauguma pēdējo desmit gadu laikā Baltijas valstīs ir sniegusi tirdzniecība, transports, viesmīlība un ēdināšana. Igaunijā un Lietuvā starp TOP 5 nozarēm izceļas IKT – attiecīgi ar 13 % un 4 % ieguldījumu. Latvijā šī nozare  nav pirmajā piecniekā, taču tai ir milzīgs potenciāls, un pēdējos gados vērojamā attīstība ļauj cerēt, ka turpmāk ITK kļūs par arvien nozīmīgāku izaugsmes dzinējspēku. Kaimiņvalstīs veiksmīgi turpināja attīstīties arī būvniecība, nodrošinot būtisku ieguldījumu (Lietuvā 8 %, Igaunijā 11 %), savukārt Latvijā piekto vietu ieņem darījumi ar nekustamo īpašumu – astoņi procenti. Pēdējos gados arvien lielāka loma ir IKT sektoram, tādēļ tā attīstībai un atbalstam jāpievērš lielāka vērība. Vai tas veicinās banku kredītportfeļa pieaugumu? Visticamāk, nē, jo IKT nozare ir darbaspēka, nevis kapitāla ietilpīga, tomēr Latvijas ekonomikas izaugsmi tas noteikti veicinās. Atbalsts jānodrošina arī apstrādes rūpniecībai, īpaši fokusējoties uz produktivitātes veicināšanu.

Tas, ka Latvijā kreditēšanas apjomi neaug, nenozīmē, ka kreditēšana nenotiek. Atskatoties uz desmit gadu periodu, situācija nav tik viennozīmīga. Ir nozares, kur līdz ar kopējo izaugsmi palielinājies arī izsniegto kredītu apjoms, un ir tādas, kur noticis pretējais. Piemēram, lauksaimniecība ir augusi par 76 %, un par 62 % ir palielinājies arī izsniegto kredītu apjoms. Kritums vērojams nekustamo īpašumu un būvniecības, kā arī tirdzniecības finansēšanā. Būvniecībā, lai arī ir vērojams progress attiecībā uz nozares pārvaldības sakārtošanu, tomēr vēl ir ļoti daudz darāmā. Tas nozīmē, ka pat neliela pelēkās ekonomikas līdzdalība nozares pārvaldībā vēl ilgi ietekmēs finanšu pieejamību. Arī nekustamo īpašumu jomā vērojamas līdzīgas likumsakarības gan valsts, gan pašvaldību līmenī, un tas ietekmē ilgtermiņa finansēšanas iespējas. Lietuva un Igaunija ir krietni priekšā Latvijai lielo ārvalstu uzņēmumu piesaistē – vadošie nekustamo īpašumu investīciju fondi bāzējas mūsu kaimiņvalstīs, kur arī attīsta jaunus projektus. Kāpēc tā? Tur ir sakārtotāka uzņēmējdarbības vide. Piemēram, Viļņā biroju platību pieaugums kopš 2010. gada ir bijis 45 %, Tallinā – 55 %, bet Rīgā – 23 procenti.

Tirdzniecība kā nozare būtu jāskata no diviem aspektiem – finansējuma tirdzniecības platību būvniecībai un finansējuma apgrozāmajiem līdzekļiem tirgotājiem. Tirdzniecības platību finansēšana stagnē, jo tirgus jau ir gana piesātināts. Savukārt, ja runa ir par finansējumu apgrozāmajiem līdzekļiem, jāsecina, ka Latvijas tirgū dominē ārvalstu kompānijas, kas finansējumu nereti piesaista savā mītnes zemē. Arī šajā ziņā Lietuva un Igaunija mums ir priekšā. Iespējamie iemesli? Es teiktu, ka uzņēmumu ambīcijas un tām atbilstoša valsts politika.

Kreditēšanas kopbildē izceļas arī apstrādes rūpniecība – kopš 2009. gada tā augusi par 63 %, savukārt kredītapjoms ir samazinājies par 36 procentiem. Lai arī no kreditēšanas viedokļa apstrādes rūpniecība bankām būtu interesanta, tomēr uzņēmumi attīstību sedz no savas peļņas. Uzskatāms piemērs ir kokapstrāde.

Arī banku sektors šo desmit gadu laikā Baltijā ir mainījies. Latvijā mājsaimniecību noguldījumu apjoms ir gandrīz pieckāršojies un sasniedzis 6,6 miljardus eiro, bet uzņēmumu – teju četrkāršojies, sasniedzot 4,2 miljardus. Mājsaimniecību un uzņēmumu saistību apjoms ir sarucis par aptuveni 40 procentiem. Tas daļēji ataino situāciju investīciju aktivitātē, kas joprojām tālu atpaliek no pirmskrīzes līmeņa. Igaunijā un Lietuvā gan mājsaimniecību, gan uzņēmumu noguldījumu apjoms desmit gadu laikā ir pieaudzis nedaudz vairāk par 100 procentiem, palielinājies arī aizdevumu apjoms mājsaimniecībām (ap 20 %). Savukārt aizdevumu apjoms uzņēmumiem Igaunijā palielinājies tikai par 4 %, Lietuvā samazinājies par deviņiem procentiem.

Vērtējot banku sektora attīstību, jāskatās, kā līdz ar stingrāku nozares regulējumu ir mainījusies tā struktūra, jo tas korelē ar kopējo banku kredītportfeli. 2015. gadā mums bija 24 bankas, tostarp ārvalstu banku filiāles, bet 2019. gadā to skaits ir samazinājies līdz 16, neieskaitot ALTUM. Kaimiņvalstīs tik krasas pārmaiņas nav notikušas.

Kreditēšana atgūsies – šaubu nav! Tas notiks pakāpeniski, jo krīze ir mainījusi sabiedrības uztveri. Trūkst pārliecības par nākotni, tāpēc cilvēki izvairās uzņemties saistības. Tas, ka kredītportfelis nepieaug, liecina – iedzīvotāji un dažkārt arī uzņēmumi izvēlas īsus atmaksas termiņus, lai gan zemās procentu likmes un apstākļi ekonomikā drīzāk būtu jāizmanto, lai uzkrātu un novirzītu esošos līdzekļus citiem mērķiem. Uzņēmumiem pietrūkst ambīciju, nākotnes perspektīvas ir neskaidras, un tas bremzē investīcijas.

Ko no tā var secināt? Pēdējos desmit gados Latvijas ekonomika ir spējusi atgūties un uzrādīt labas izaugsmes tendences. Lietuvā un Igaunijā lielāku pienesumu izaugsmē devusi apstrādes rūpniecība. Igaunijas veiksmes stāsts ir IKT sektors, kas arī šobrīd visām Baltijas valstīm piedāvā labas attīstības iespējas. Lietuva ir sekmīgi attīstījusi transporta pakalpojumu nozari. To varētu dēvēt par dienvidu kaimiņa veiksmes faktoru, kaut arī ilgākā termiņā tas saskarsies ar nopietniem izaicinājumiem. Latvijā joprojām rezonējusi gāzi grīdā politikas negatīvā ietekme, tāpēc būvniecības ieguldījums atšķirībā no kaimiņvalstīm bijis mazāks. Krīzes ietekme būs jūtama vēl vairākus gadus, un tas lieku reizi atgādina, cik svarīga ir ilgtspējīga politika. Maksa par pakļaušanos īstermiņa kārdinājumiem izrādījusies augsta. Vai varēja labāk? Droši vien. Taču ir vērts novērtēt sasniegto, noteikt pareizās prioritātes un pārdomāti tās attīstīt.

Kādi mājasdarbi būtu jāpaveic? Uzņēmēji sagaida skaidrus ilgtermiņa biznesa vides nosacījumus. Protams, valsts nevarēs pateikt priekšā, kas tieši jādara uzņēmējiem, taču ir arī uzdevumi, kas veicami politikas veidotājiem. Lēmums par 0 % likmi reinvestētajai pelņai bija solis pareizajā virzienā, bet, lai varētu novērtēt reālu atdevi, nepieciešami vismaz pieci gadi. Igaunijā šis instruments tika ieviests jau sen, tāpēc tur uzņēmēji ir labāk kapitalizēti, lai būtu gatavi ar daudz lielāku līdzdalību veikt investīcijas dažādos projektos.

Vēl viena lieta ir ES fondu pieejamība nākamajam plānošanas periodam, kur valstiskā mērogā jābūt skaidrai vīzijai, kas ir prioritātes un kā šos līdzekļus ieguldīt ekonomikā, ņemot vērā šī finansējuma samazināšanos par teju miljardu. Pieejamajam finansējumam būtu jāiet roku rokā ar uzņēmēju konkurētspējas veicināšanu, lai tieši ambiciozie uzņēmumi būtu ar pietiekami labu eksporta kapacitāti un labi justos brīvā tirgus apstākļos.

Pārdomātāk jāstrādā arī pie ēnu ekonomikas mazināšanas. Vājais posms ir sadarbība starp valdību, nozaru asociācijām un finanšu institūcijām. Jāliek kopā prāti un finanšu resursi, lai Latvijas ekonomiku būvētu pietekami konkurētspējīgu.

Nopietni jādomā arī par darbaspēka konkurētspējas palielināšanu, par to, kā motivēt uzņēmējdarbību gan valstiskā, gan privātajā līmenī, skatoties tieši no kompetenču aspekta, lai Latvijā būtu pietiekams darbaspēka resurss, kas var radīt produktus un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību.

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem