USD 0.85 btc 41536.14
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.85 btc 41536.14
Viedokļi 28. Decembris 2020

Ceļš uz virsotni ejams visiem kopā

Andris Ramoliņš

Stiga RM īpašnieks

Ceļš uz virsotni vienmēr ir stāsts par gribasspēku, neatlaidību un ticību sev. Bez mērķtiecības, spīta un ticības saviem spēkiem mūsu senči nebūtu 1918. gadā izcīnījuši nedz Latvijas neatkarību, nedz uzcēluši savu valsti tādu, kāda tā ir šodien. Visi valstiski nozīmīgie notikumi parāda, ka ceļš uz virsotni nav ejams vienatnē.

Svarīgi, lai katram no mums līdzās būtu tie, kas ir gatavi dot savu artavu kopīga mērķa labad. Ceļš uz mūsu valsts uzplaukumu ir ejams mums visiem kopā, jo tikai tā sasniegsim mērķi par Latviju kā spēcīgu un pārtikušu valsti.

Katram uzņēmējam ir sava veiksmes formula. Manējā jau no sākta gala ir tikai un vienīgi smags darbs un daži principi, kurus ievēroju jebkādos dzīves apstākļos. Šo gadu laikā, kopš esmu uzņēmējs, ir bijuši daudzi izaicinājumi, taču vienmēr esmu tos ievērojis.
Pirmais princips ir sadarboties tikai un vienīgi uz abpusēji izdevīgiem nosacījumiem. Gadu gaitā, strādājot un attīstot biznesu, ir bijuši mēģinājumi veidot sadarbību arī no spēka pozīcijām, kas, zinot manu raksturu, ir pilnīgi bezjēdzīgi. Šādi mēģinājumi vienmēr cieš fiasko. Tikai abpusēji izdevīga un cieņpilna sadarbība var izdoties.

Otrais princips – noslēgtie līgumi, kaut vai tikai mutiski un parakstīti ar rokas spiedienu, ir jāizpilda līdz galam pat tad, ja īstermiņā tie nes zaudējumus. Savukārt ilgtermiņā šis princips gandrīz vienmēr ir atmaksājies un nesis ieguvumu.

Tomēr mana lielākā veiksmes formula laikam gan ir nevairīšanās no lieliem izaicinājumiem un nebaidīšanās piepildīt savas ambīcijas. Pabeidzis ģimnāziju, es mammai pateicu, ka tagad pelnīšu naudu, jo man bija apnicis dzīvot ar vienām kurpēm un biksēm visu cauru gadu. Tieši tā sākās mans ceļš uzņēmējdarbībā.

Agrīnajā biznesa stadijā ļoti daudz strādāju – darīju pat darbus, kas šodien varētu šķist smieklīgi. Vēl pirms nepilniem 20 gadiem darbi, kas šodien aizņem vien pāris minūšu, prasīja stundas un pat dienas – kaut vai mežā iezīmēt krautuvi, nomērīt attālumu līdz kādam ceļa galam, iekrāsot robežstabu vai akmeni, sarakstīt pavadzīmes un tamlīdzīgi. Šodien, pateicoties modernajām tehnoloģijām, tas aizņems vien dažas minūtes.
 

Nodokļi – valsts asinsrite

Valsts veidošana nav vienas dienas darbs. Ir vēl daudz jādara, lai attīstītu mūsu valsts starptautisko konkurētspēju. Viens no veidiem, kā mēs visi to varam darīt, ir apzināties: katram no mums ir jāstrādā ne tikai vienoti, bet arī godīgi, nodrošinot, ka arī nodokļus mēs visi maksājam vienoti un tikpat godīgi – visus līdz pēdējam centam.
Lai arī uzskatu, ka nodokļu politikai jābūt elastīgai un biznesam pretimnākošai, esmu kategoriski pret mikrouzņēmumu nodokļu režīmu un citiem līdzīgiem atvieglinājumiem, ko veikli darboņi izmanto, lai valstij pilnā mērā nesamaksātu nodokļus, kas tai pienākas. Bija brīdis, kad tas bija risinājums 2008. gada krīzes seku mīkstināšanai, bet nu jau kādu laiku tā vairs nav nepieciešamība.

Nodokļu nemaksāšanu uzskatu par lielāko problēmu mūsu valsts ekonomikā, kas neļauj uzņēmējiem godīgi konkurēt ne tikai vietējā tirgū, bet arī starptautiski. Ir jābūt sakārtotām pamatlietām, kas visiem uzņēmējiem rada vienādus spēles noteikumus, un tad pat nodokļu likme viena procentpunkta ietvaros nav izšķiroša, lai sekmīgi konkurētu starptautiskajos tirgos.
Valstij būtiski resursi jāveltī ēnu ekonomikas un aplokšņu algu apkarošanai. Liels skaits uzņēmēju, kam ir 5–20 darbinieku, daļu algas maksā aploksnē. Tad, kad izlīdzināsies šis konkurences kropļojums, arī algas apmērs visiem strādājošajiem sāks pamazām palielināties.
Savukārt, runājot par jaunajiem uzņēmējiem – nepieciešamas nodokļu atlaides, kas palīdzētu biznesu iesākt. Sasniedzot zināmu rezultātu, šī atlaide varētu pārvērsties par grantu. Domāju, ka šis labvēlības periods varētu būt 3–5 gadi, jo biznesā nevar būt dāvanu bez prasībām.

Plašākas pilnvaras pašvaldībām

Lai arī pašvaldības ļoti domā par uzņēmējdarbības vidi un tās attīstību, nevar noliegt, ka attīstība reģionos varētu būt vēl straujāka.
Šogad man bija iespēja tikties ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, viņa kancelejas cilvēkiem un Kuldīgas novada domes vadītāju Ingu Bērziņu. Nācu klajā ar priekšlikumu – piedāvāju prezidenta kungam ar savu institūciju rosināt Saeimā likumprojektu, ieviešot pašvaldības nozīmes objekta statusu, ko varētu piešķirt pati pašvaldība. Ņemot vērā valstī notiekošo administratīvi teritoriālo reformu, kad lielākā daļa pašvaldību būs veco rajonu robežās, valstij vajadzētu uzticēties un deleģēt pašvaldībām šādas īpašas tiesības. Šāds statuss varētu būt skolām, bērnudārziem, slimnīcām, daudzdzīvokļu namiem, rūpnīcām un citiem pašvaldībai nozīmīgiem objektiem. Tas būtiski veicinātu attīstību un palīdzētu reģionos radīt jaunas darbavietas.

Ražot un apgūt jaunas tehnoloģijas

Atjaunojot Kuldīgā finiera ražošanas tradīcijas, saskārāmies ar neierastu problēmu – konkurenti tuvākā un tālākā Eiropā atteicās mūs pat ielaist savās rūpnīcās un parādīt virkni jaunāko tehnoloģiju darbībā, tādējādi krietni apgrūtinot lēmumu pieņemšanu par tehnoloģisko iekārtu iegādi. Mūsu uzstājība un zinātkāre vainagojās ar panākumiem tikai tālajā Čīlē, Brazīlijā un Dienvidāfrikas Republikā, kur mums beidzot bija izdevība apskatīt ļoti modernas saplākšņu ražošanas rūpnīcas. Lielākoties visi šie cilvēki, ar kuriem tikāmies, pat nezināja, kur atrodas Latvija. Tālo un eksotisko valstu uzņēmēji vienkārši mūs neuzskatīja par konkurentiem globālajā tirgū, tāpēc izstāstīja un parādīja daudzus noslēpumus un nianses, kam ražošanas procesā jāpievērš uzmanība. Ne visi šie ārvalstu kontakti beidzās ar ilgtermiņa biznesa saitēm, bet mēs zinām, ka katrs panākums mūs arvien tuvina virsotnei.
No pirmās brīvvalsts laikiem mēs atceramies, ka rūpniecības attīstības tempi arvien bija strauji. Jaunajai valstij bija nepieciešamas jaunas darbavietas, un visādi tika stimulēta jaunu ražotņu izveide. Tolaik no ārzemēm ievestajām precēm pat tika uzlikts liels muitas nodoklis, tā atbalstot vietējos ražotājus, bet valūta, ko nopelnīja lauksaimniecība, tika iztērēta, lai iepirktu rūpniecības izejvielas.
Tagad situācija ir gluži pretēja. Lielākoties tiek eksportēti izejmateriāli – graudi, kokmateriāli – ar nelielu pievienoto vērtību, kas ar skumjām liek secināt, ka Latvija joprojām ir izejvielu piedēklis ražošanas lielvalstīm. Kuģos tiek krauti graudi, bet atpakaļ vedam miltus un makaronus. Kuģos tiek krauta papīrmalka un apaļkoki, bet atpakaļ vedam papīru, kartonu un mēbeles.
Latvija jau tagad ir izdevusies valsts, bet visi kopā mēs varam vēl daudz labāk. Pieņemot politiski atbildīgus lēmumus, attīstot infrastruktūru, autoceļus, dzīvojamos fondus un ražošanu (sākot ar maizes pirmproduktiem, beidzot ar celulozes vai kartona rūpniecību), mēs 7–10 gadu laikā Latvijas iekšzemes kopproduktu dubultotu, un tā nebūtu pati augstākā virsotne, ko mēs varētu sasniegt. Latvijas bagātība ir zeme un tās cilvēki. Piemēram, Stiga RM plāno 2020. gadā sasniegt 23 miljonu eiro apgrozījumu. Uzņēmuma darbības laikā, tieši pateicoties neatlaidīgam un produktīvam komandas darbam, neesam ne gadu strādājuši ar zaudējumiem – pat ne 2008. un 2009. gadā, kad Latviju skāra globāla mēroga finanšu krīze.      

Ja Latvijā visi kopā gudri izmantosim mums dotās iespējas, tad nebūs jāuztraucas par kādu īpašu remigrācijas plānu; cilvēki paši brauks mājās no ārzemēm. Tā notika Īrijā, un es ticu, ka tā notiks arī Latvijā.
Ticēsim sev, savai valstij, un soli pa solim mēs tuvosimies virsotnei un padarīsim Latviju aizvien bagātāku un skaistāku! Tieši ražošanas ceļš ir ceļš, pa kuru jāiet, lai sasniegtu mūsu visu kopīgo mērķi – spēcīgu un pārtikušu valsti.

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem