USD 0.95 btc 16133.00
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.95 btc 16133.00
Viedokļi 26. Septembris 2022

Atpakaļceļa pie lētas enerģijas nav

Pēteris Celms

BlueOr Bank investīciju portfeļu pārvaldnieks

Pirms 140 gadiem Tomasa Edisona apgaismojuma uzņēmums Ņujorkā uzcēla pasaulē pirmo centrālo elektrostaciju un koģenerācijas staciju. Perlas ielas stacija Manhetenas lejasdaļā sākotnēji izgaismoja tikai līdz 400 lampu un apkalpoja 82 klientus. Lai gan toreiz elektriskās lampas nebija īpaši uzticamas, tas bija milzīgs solis uz priekšu salīdzinājumā ar piesārņojošajām un bīstamajām ogļu gāzes lampām, ko tās aizstāja. Stacija ātri vien paplašinājās, lai apmierinātu arvien pieaugošo pieprasījumu.

Edisona stacija aizsāka elektrības laikmetu un zibens ātrumā paātrināja tās izplatību visā pasaulē. Mūsdienās elektrība vienkārši vienmēr plūst – no gaismām mūsu mājās līdz viedierīcēm kabatās. Tā nodrošina visus mūsdienu dzīvesveida aspektus un ir tik uzticama, ka mēs to uzskatām par pašsaprotamu. Tā vienkārši darbojas.

Taču sistēmas, kas ir šīs uzticamības pamatā, ir ārkārtīgi sarežģītas, un, kā redzam šodien, tām ir strukturāli vājas vietas.

Eiropā nepārprotama un aktuāla problēma ir pārmērīgā paļaušanās uz lēto Krievijas dabasgāzi, lai ražotu lielu daļu mūsu elektroenerģijas. Diemžēl tirgus cena diktē marginālo piegādi, un pēdējā gada laikā šī piegāde ir bijusi arvien grūtāk un grūtāk pieejama. Tagad mēs izjūtam sekas. Gaisma joprojām deg, bet mūsu bankas konti kļūst aizvien tukšāki.

Finanšu tirgū svārstības var būt īslaicīgas, bet to ietekme uz fiziskajiem tirgiem bieži vien ir daudz ilgāka un rada neparedzamas sekas. Covid-19 pandēmija izraisīja enerģijas cenu kritumu pasaulē. Dabasgāzes cenas sasniedza zemāko punktu vairāk nekā 20 gadu laikā. Naftas cenas uz īsu brīdi bija negatīvas. Rezultātā ražotāji izjuta ievērojamas problēmas. Tā kā cenas bija zemas un pieprasījums izsīcis, ievērojams ražošanas apjoms tika pārtraukts.

Pēc tam, kad 2020. gada ārkārtīgi aukstā ziema izraisīja gāzes krājumu izsīkšanu dažās pasaules daļās, vēja enerģijas ražošanas trūkums lielākajā daļā Eiropas, ko izraisīja tā paša gada vasaras karstuma vilnis, šo deficītu vēl vairāk saasināja. Tad Krievija samazināja gāzes piegādi. Mēs visi zinām, kas notika tālāk – karš Ukrainā.

Tagad, tuvojoties ziemai, Eiropa saskaras ar rekordaugstām gāzes un elektroenerģijas cenām un akūtu gāzes trūkumu elektrības un siltuma ražošanai. Pirmo reizi manā dzīvē pastāv neliela, lai gan maz ticama iespēja, ka varētu nodzist gaisma.

Taču katrā krīzē ir iespēja. Eiropas pakalpojumu sniedzēji organizē alternatīvas SDG gāzes piegādes. Valstis izstrādā enerģijas taupīšanas plānus, lai vidējā termiņā mazinātu vissmagākās negatīvās sekas. Strauji tiek īstenoti centieni paātrināt pāreju uz videi nekaitīgu ekonomiku. Tiek plānots ievērojami lielāks saules un vēja enerģijas jaudas pieaugums, un tiek vienkāršoti projektu apstiprināšanas procesi, lai šo jaudu varētu uzbūvēt un pieslēgt pēc iespējas ātrāk. Paļaušanās uz Krievijas gāzi jau ir ievērojami samazinājusies un turpinās samazināties līdz ar alternatīvu avotu, jo īpaši videi nekaitīgu avotu, ieviešanu.

Tomēr līdzās šīm labajām ziņām ir redzama arī realitāte, kas apliecina šo pasākumu sarežģītību. Pirmo reizi vēsturē mēs cenšamies izveidot energosistēmu, kas ir mazāk energoietilpīga un mazāk uzticama nekā iepriekšējā. Mēs pārejam no augsti centralizēta energotīkla, kas var garantēt stabilu elektroenerģijas pamatslodzi, uz decentralizētu sistēmu, kurā arvien vairāk iekārtu ir atkarīgas no tā, vai spīd saule vai pūš vējš.

Tas rada būtiskas problēmas. Pirmkārt, pat eksperti nepietiekami novērtē, cik ļoti nepastāvības problēma apgrūtina tīkla darbību. Tā kā vairums vēja un saules enerģijas iekārtu lielāko daļu laika nestrādā, atjaunojamo energoresursu enerģijas attīstītājiem ir masveidā jāpalielina rezerves ražošanas jauda.

Pastāv cerība, ka akumulatoru un citu uzglabāšanas tehnoloģiju, piemēram, zaļā ūdeņraža, ražošanas un tā sezonālas uzglabāšanas izrāvieni padarīs ražošanas nepastāvību par nelielu problēmu, taču šo tehnoloģiju pašreizējās cenas neļauj tām kļūt ekonomiski dzīvotspējīgām, pat ņemot vērā dāsnās subsīdijas. Arvien vairāk augstsprieguma starpsavienojumu arī palielinās pārvades kapacitāti un līdzsvaros tirgu, pārmetot zaļo enerģiju no reģiona uz reģionu, bet šie ir milzu infrastruktūras projekti. Pieņemot, ka šie tehnoloģiskie sasniegumi tomēr tiks īstenoti, preces – varš, tērauds, akumulatoru metāli u, c., kas nepieciešami, lai pilnībā īstenotu zaļo pāreju – tuvākajā nākotnē būs deficīts. Ņemot vērā vērienīgos plānus par ieguldījumiem zaļajā infrastruktūrā visā pasaulē, kā arī pastāvīgu pieprasījumu no citām tautsaimniecības nozarēm, piegādes trūkums pēkšņi nemazināsies. Ir naivi domāt, ka šīs preces būs pieejamas tikpat lēti, kā pasaule pieradusi pēdējo desmit gadu laikā.

Šos centienus kavē arī fakts, ka Eiropas Savienība ir darījusi visu iespējamo, lai šo nepieciešamo preču ieguve Eiropā kļūtu labākajā gadījumā neekonomiska, ja ne gluži neiespējama. Tāpēc šobrīd nav citas alternatīvas, kā tās iegādāties atklātā tirgū no ne vienmēr draudzīgiem partneriem. Cerams, ka tas mainīsies, bet jaunu metāla resursu ieguves uzsākšana prasa laiku.

Īsāk sakot, no atjaunojamiem energoresursiem lielā mērā atkarīgs energotīkls izmaksās daudz dārgāk un tā izveide prasīs daudz ilgāku laiku, nekā lielākā daļa paredzēja un nekā solīja tā aizstāvji. Nekad nav prātīgi noniecināt cilvēka atjautību un spēju ieviest jauninājumus, bet cerība nav stratēģija.

Pat ja mēs turpināsim iet šajā virzienā, joprojām būs vajadzīga elastīga enerģijas pamatslodzes kapacitāte. Pieaugot atjaunojamo energoresursu īpatsvaram, bāzes slodzes jauda, ko var ātri palielināt, kalpos kā atbalsts, lai nodrošinātu tīkla vienmērīgu darbību.

Bet kā saglabāt nepieciešamos kapitālieguldījumus, lai uzturētu šo bāzes slodzes ģenerāciju, ja arvien vairāk enerģijas tiek saražots uz vietas? Ja samazinās to patērētāju skaits, kuri ir atkarīgi no centralizētās ražošanas, kas nodrošina lielāko daļu elektroenerģijas, kurš apmaksās rēķinu par šīs jaudas uzturēšanu?

Otrs faktors ir paši atjaunojamo energoresursu projekti. Ņemot vērā vajadzību pārbūvēt un aizvien neskaidrāku priekšstatu par projektu izmaksām, cik daudz projektu kļūs par aktīviem, kuriem nav ilgstošas dzīvotspējas izredžu? Kāds ir pieejamo subsīdiju skrejceļš, kas ļauj šos projektus vispār attīstīt? Cik droši mēs varam būt pārliecināti par energoapgādi un energoapgādes drošību, ja attīstības cikls var būt ar strauju uzplaukumu un lejupslīdi?

Fakts ir tāds, ka atjaunojamām enerģijām ir daudz priekšrocību, bet ir nepieciešama skaidra un pārdomāta pārejas  politika, kas neierobežo lētas un uzticamas enerģijas piegādi gala patērētājiem –  uzņēmumiem, kas virza mūsu ekonomiku, un tām privātpersonām, kurām ir vismazāk iespēju maksāt par cenu pieaugumu. Tas kaitē gan izaugsmei, gan stabilitātei.

Ir nepieciešams pragmatisms attiecībā uz to, kas ir reāli iespējams un ekonomiski izdevīgs. Pašreizējā enerģētikas krīze dažiem ir atvērusi acis. Eiropas Savienība pamatoti ir iekļāvusi dabasgāzi un kodolenerģiju savā zaļajā taksonomijā, kurā iekļautas pārējās tehnoloģijas, ko ES uzskata par saderīgām ar tās neto nulles ambīcijām.

Attiecībā uz dabasgāzi – iespējams, tā nav videi draudzīga, bet tā ir labāka par dažām alternatīvām. Pastāv tehnoloģijas, ar kurām var uzņemt un uzglabāt oglekli no fosilā kurināmā. Ja attīstība turpināsies, dabasgāze joprojām būs dzīvotspējīgs risinājums uzticamai degvielai ar minimālu ietekmi uz vidi. Tā noteikti ir labāka nekā ogļu dedzināšana. Savukārt kodolenerģija joprojām ir vienīgais pārbaudītais veids, kā ražot elektroenerģiju, kas vienlaikus ir uzticama, nerada emisijas un ko var ekonomiski palielināt, lai apmierinātu augošo pieprasījumu. Taču pret kodolenerģiju vērsts aktīvisms ir ievērojami iedragājis tās reputāciju visā pasaulē un liek cilvēkiem no tās baidīties. Ja mēs neesam piedzīvojuši Čornobiļu, tad esam to redzējuši HBO.

Taču šīs bailes ir pārspīlētas. Ne velti aizvien vairāk politiķu no jauna pievēršas kodolenerģijai. Francija nesen paziņoja par programmu, kas paredz līdz pat 14 jaunu kodolreaktoru būvniecību. Vairākas citas valstis, tostarp Igaunija, pēta partnerattiecības ar ASV uzņēmumiem, lai būvētu mazos modulāros reaktorus. Pēc ilgas vilcināšanās pat Vācija ir nolēmusi atlikt atlikušo trīs atomelektrostaciju slēgšanu.

Iespējams, tie nav ilgtermiņa risinājumi, ko mēs vēlamies, taču tie nodrošinās pārejas laiku, lai varētu reāli ieviest citas dekarbonizētas enerģijas, piemēram, zaļo ūdeņradi. Zaļā ūdeņraža solījumi ir vilinoši. Ūdeņraža uzglabāšanas potenciāls ir īpaši izdevīgs elektrotīkliem, jo tas ļauj atjaunojamo enerģiju uzglabāt ne tikai lielos daudzumos, bet arī ilgu laiku. Ūdeņradim būs arī būtiska nozīme dekarbonizācijas veicināšanā nozarēs, kurās citas alternatīvas varētu būt neiespējamas vai dārgākas. To var izmantot, lai aizstātu fosilo ūdeņradi transportā un rūpnieciskajos procesos, kā arī, lai radītu jaunus rūpnieciskos produktus, piemēram, zaļos mēslošanas līdzekļus un tēraudu. Ja patiešām vēlamies dekarbonizēt visu – mobilitāti, apkuri, rūpnieciskos procesus utt. –,  tad mums jābūt reālistiem attiecībā uz to, kā šos mērķus sasniegt un cik tas maksās. Mums ir jāatzīst, ka atpakaļceļa pie lētas enerģijas nav, bet jāturpina atbalstīt radikālus ilgtermiņa mērķus. Šodienas ekonomiskā un ģeopolitiskā krīze dod mums iespēju pievērsties politikai, kas patiešām samazina oglekļa dioksīda emisijas un nodrošina elektroenerģijas piegādi. Pragmatiska politika nodrošinās ekonomiskus ieguldījumus sabiedrības un tās turpmākas attīstības labā. Ir laiks ieslēgt gaismu un atvērt acis šim izaicinājumam.

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem