USD 0.82 btc 15764.72
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.82 btc 15764.72
Viedokļi 08. Oktobris

Atbildīgā spēlēšana un greizie spoguļi

Dainis Niedra

Optibet izpilddirektors Centrālajā un Austrumeiropā. ForbesCouncil eksperts ONLINE SPĒĻU jomā.

Atbildīgas spēlēšanas koncepcija ir gana liels izaicinājums pasaules un Latvijas spēļu industrijai turpmākajiem pieciem līdz desmit gadiem. Lai raksturotu atbildīgu spēlēšanu, mēdz lietot šādu salīdzinājumu - atbildīgs spēlētājs spēli uztver kā izklaides iespēju un nekad neuztver to pārlieku nopietni.

Citiem vārdiem, ideālais modelis pret azartspēlēm paredz apmēram tādu pašu attieksmi kā pret kafijas tases izdzeršanu. Bet kā šo mērķi sasniegt?

Pirmais loģiskais jautājums – vai tas būtu sasniedzams, ierobežojot maksimālās azartspēļu likmes ar tādu summu, kas būtu līdzvērtīga kafijas tases cenai? Vai tas palīdzētu sasniegt šo ideālu? Diemžēl šis ceļš nav reālistisks, jo, kā jau liecina pats nosaukums azartspēles, šī izklaides forma ir cieši saistīta ar azartu. Un azarts paredz, ka spēlētājam tiek dota iespēja kaut ko nozīmīgu iegūt, bet paralēli viņš arī ar kaut ko pietiekami nozīmīgu riskē. Spēle ar dažu eiro likmi lielai daļai spēlētāju nekādu azartu neizraisa – tik zems ienākumu līmenis Latvijā jau ir sena pagātne. Te būtu vietā minēt tādu nozīmīgu faktu, ka lielākajai daļai spēlētāju nauda azartspēlēs nav pats svarīgākais; lai cik viņi laimētu vai zaudētu, tas viņu dzīvē neko īpaši nemaina. Viņiem svarīgs ir tieši azarts, un spēle ir kaut kas līdzīgs medībām – ne vienmēr iegūsti trofeju, bet pats gaidīšanas un izsekošanas process sagādā prieku.

Tātad – kā saglabāt azartu, tomēr spēlēt atbildīgi? Kad runa ir par azartspēļu industriju, pirmais, kas visiem nāk prātā, ir Lasvegasa. Esmu tur strādājis vairākus gadus un bijis liecinieks tam, kā šajā īsajā periodā ir mainījusies spēļu industrija. Piemēram, kad divtūkstošo gadu vidū sāku tur strādāt, lielajiem spēlētajiem no Austrālijas, Āzijas un Krievijas, ja viņi iemaksāja spēļu kontā pusmiljonu dolāru, sūtīja pakaļ privāto lidmašīnu. Desmit gadus vēlāk pat spēlētājiem ar miljonu spēļu kontā vairumā gadījumu lidmašīnu pakaļ nesūta, jo tādu cilvēku ir ļoti daudz. Mazliet pārspīlējot, var teikt, ka tas jau ir vidējs spēlētājs. Tas liecina, ka azartspēļu nozare turpina strauji attīstīties, vēlme ļauties azartam nekur nav pazudusi un, sekojot ekonomikas izaugsmei, arī spēļu likmes ir vairākkārt augušas. Tādēļ arī Lasvegasa ir ieviesusi savu atbildīgās spēlēšanas politiku, kas gan limitu un ierobežojumu ziņā atšķiras no Latvijas politikas kā nakts no dienas. 

Ko amerikāņi dara citādi? Būtiskākā atšķirība, manuprāt, ir attieksmē pret azartspēlēm. Mums šī attieksme veidojusies dažu desmitu gadu laikā un būtiska nozīme tās veidošanā bijusi pirmajām spēļu zālēm. Tās bija saistītas ar kriminālajiem grupējumiem, tajās kurās visi dzēra un smēķēja, tajās ielaida nepilngadīgos, un spēļu automāti atdeva atpakaļ varbūt tikai pusi no iemaksātās naudas. Salīdzinājumam – mūsdienās tiešsaistes spēļu automāti atdod apmēram 97 % iemaksātās naudas, kazino paturot tikai trīs procentus. ASV ir sadzīvojušas ar azartspēlēm jau vairākus simtus gadu, un cilvēki tur iemācījušies uztvert to kā izklaidi. Un tieši to arī dara lielum lielā daļa spēlētāju – izklaidējas. Man šodien ir, piemēram, 200 dolāru, ar kuriem es varu atļauties spēlēt, un es eju un spēlēju. Varbūt uzvaru, varbūt zaudēju, bet galvenais ir kvalitatīva izklaide, nevis uzvara vai zaudējums. Tieši šādu attieksmi mums vajadzētu iemācīties – tad ceļš uz atbildīgo spēlēšanu kļūtu daudz gludāks.

Runājot par ASV piemēru – valstij šajā procesā faktiski vairs nav jāiejaucas, sistēma regulē sevi pati. Arī sabiedrībai ir daudz veselīgāka attieksme pret azartspēlēm – neviens nebaidās atzīties, ka spēlē un liek likmes, un tāpēc vien viņu nesāks uzskatīt par slimu vai atkarīgu. Tas arī atbilst azartspēļu realitātei –vairākumam spēlētāju spēle nerada nekādas problēmas nedz ģimenē, nedz profesionālajā dzīvē. Protams, daļēji tas saistīts ar sabiedrības pārticību, bet tieši šis fakts ir vēl viens atgādinājums par azartspēļu industrijas saistību ar sabiedrību un ekonomiku. Tieši tāpat kā visi pārējie uzņēmēji, arī mēs esam ieinteresēti, lai ekonomika aug, lai aug cilvēku ienākumi, lai viņi bez problēmām spēj pabarot ģimeni un veikt nepieciešamos maksājumus, bet atlikušo naudu var tērēt izklaidei – neatkarīgi no tā, vai tie būtu ceļojumi un tūrisms, vai arī pa reizei pokers un rulete.

Kas atbildīgās spēlēšanas ziņā līdz šim paveikts Latvijā, vismaz tajā jomā, kurā darbojos pats – tiešsaistes azartspēlēs? Jāatzīst, ka Latvijas gadījumā viena no problēmām šīs koncepcijas sakarā ir deviņdesmito gadu sākumā uzrakstītais likums, kas aizliedz jebkādu azartspēļu reklāmu. Ideja acīmredzot bija tāda – ja nereklamēs, tad sabiedrība mazāk par to runās un arī mazāk spēlēs. Taču šajā gadījumā aizliegums būtībā ir šķērslis sabiedrības informēšanai un izglītošanai; valstis, kurās azartspēļu reklāma nav aizliegta, ir tikušas tālāk ar atbildīgās spēlēšanas koncepcijas ieviešanu.

Lai kaut kā risinātu šo problēmu, Latvijas Interaktīvo azartspēļu biedrība kopā ar Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekciju šā gada 1. janvārī ieviesa visaptverošu pašatteikušos personu reģistru, proti, mehānismu, kas ļauj ierobežot atkarīgu personu spēlēšanu. Ja cilvēks jūt, ka viņam rodas – vai pat tikai var rasties – problēma ar azartspēlēm, viņš pats sevi iekļauj šajā reģistrā, un neviens tiešsaistes kazino viņam vairs neatļaus spēlēt, tāpat arī tradicionālie kazino. Tas attiecas arī uz likmju pieņemšanas punktiem. Patlaban šajā reģistrā ir jau septiņi tūkstoši cilvēku.

Tas ir daudz vai maz? Pēc Veselības ministrijas pētījuma datiem un pašas ministrijas aplēsēm, azartspēļu problēmas Latvijā varētu būt (uzsveru – varētu būt, nevis ir) apmēram 12 tūkstošiem cilvēku. Tātad gada pirmo trīs mēnešu laikā – jo periodā no aprīļa līdz jūnija vidum azartspēļu iestādēm bija liegts darboties – pašatteikušos personu reģistrs ir spējis aptvert vairāk nekā pusi no tajā potenciāli iekļaujamo personu loka. Manuprāt, tas vērtējams kā ļoti labs sasniegums. Tāpat ir parādījusies iespēja noteikt spēļu limitus – dienas, nedēļas, mēneša vai gada, kā nu spēlētājs pats vēlas –, kā arī iesaldēt spēlēšanu uz spēlētāja noteiktu laiku. Jāuzsver, ka arī tiešsaistes kazino darbinieki seko līdzi spēlētāju uzvedības maiņai. Piemēram, ja kāds ir spēlējis vidēji par 100 eiro nedēļā, bet pēkšņi sāk tērēt tūkstoti, dialogs ar kazino darbinieku par to, kas mainījies spēlētāja dzīvē, ir neizbēgams. Pilnīgi iespējams, ka viss ir kārtībā – jauns darbs un lielākas iespējas. Bet tikpat iespējama ir arī pretēja situācija, kad cilvēks ir neapmierināts, žēlojas par dzīvi, kā arī izrāda citas neveselīgas tendences. Tad tiek noteikti limiti un citi spēles ierobežojumi, kas ļauj viņam tikt galā ar savu dzīvi. Šos ierobežojumus vēlāk ir iespējams pārskatīt.

Azartspēļu industrijai atbildīgas spēlēšanas ieviešanā vēl daudz kas paveicams, taču pirmais, ar ko būtu jācīnās, ir pašas nozares negatīvais tēls sabiedrības acīs. Azartspēļu nozare jau sen vairs nav deviņdesmito gadu kazino, kuru mērķis, iespējams, bija ievilkt cilvēku spēlēšanā, izspiest no viņa visu, kas iespējams, un tad izmest ārā. Mūsdienās azartspēļu nozares uzņēmumu mērķis ir labs produkts, laba izklaide, apmierināti klienti un ilgtermiņa attiecības. Vidējais spēlētājs, kura vecums ir ap 30 gadiem, nekad nav redzējis tos deviņdesmito gadu kazino un spēļu zāles, taču viņa vecāku priekšstati par azartspēļu industriju ir balstīti tieši tolaik redzētajā. Šajās atmiņās ir balstīti ar politiķu un sabiedrības priekšstati, un šis publiskais tēls ir būtisks šķērslis atbildīgas spēlēšanas ieviešanai. Tas ir kā greizais spogulis – grozies tā priekšā, kā gribi, vienalga rezultāts būs tikai grotesks atspulgs.

Vēlreiz gribu uzsvērt – tas, ar ko visai azartspēļu nozarei ir jācīnās, ir plaši izplatītais viedoklis, ka azartspēļu uzspēlēšana par dažiem desmitiem vai simtiem eiro ir drūma slimība un atkarība, kuru visiem spēkiem jācenšas ierobežot, bet, piemēram, piecu vai desmit tūkstošu notriekšana, spēlējot World of Tanks,– tas, lūk, ir cienījams vaļasprieks, kurā sabiedrībai un valstij nav nekādu tiesību iejaukties. Tikai desmit populārākās spēles iOS katru dienu ienes 13 miljonus dolāru, bet šogad mobilo spēļu industrijas vērtība tiek lēsta ap 77 miljardiem gadā.

 

Raksts publicēts žurnāla Forbes 2020.augusta izdevumā. Skaitļi un fakti aktuāli raksta tapšanas brīdī.

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem