USD 0.82 btc 32971.73
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.82 btc 32971.73
Vide 07. Jūnijs 2021

Sugu revolūcija

Deniss Peskovs

Forbes Krievija

Cilvēki ir ekosistēmu inženieri, viņi maina dabu ap sevi, liekot citām sugām pielāgoties vai izmirt.

2016. gada 10. jūlijā cilvēki visā pasaulē vēroja raudošo Krištianu Ronaldu, kurš guva traumu Eiropas futbola čempionāta fināla mačā. Vēl vairāk šajā ainā aizkustināja tauriņš, kurš, sēžot uz viņa sejas, dzēra portugālieša asaras. Neskaitot rezultātu, šī spēle daudziem palika atmiņā ar īstu kukaiņu uzlidojumu; spilgtajās prožektoru gaismās tie visu vakaru lidinājās starp spēlētājiem. Šīs bībeliskās ainas varēja nebūt, ja vien turnīra organizatori drošības nolūkos iepriekšējā vakarā neatstātu arēnas apgaismojumu ieslēgtu.

Simtiem miljonu taureņu lido no Eiropas dienvidiem uz kāpostu, kartupeļu un citiem laukiem ziemeļos. Dažkārt vasaras vidū vērojami vēl papildu migrācijas viļņi. Tieši šāda viļņa laikā kukaiņi, kā jau tiem pienākas, atlidoja uz gaismas avotu – stadiona prožektoriem. Gaismas piesārņojums ļoti stipri ietekmē dzīvnieku masveida migrāciju. Piemēram, 11. septembrī Ņujorkā gaismas stabus 2001. gada traģēdijas piemiņai periodiski izslēdz, lai garām lidojošie putnu tūkstoši neapstātos pie šīs gaismas. Bet diemžēl ar to mūsu pilsētu ietekme uz dabu nebeidzas.

Pilsētas aizņem 3 % sauszemes (uzziņai – kalni aizņem 24 %, tuksneši 33 %) un turpina paplašināties. Cilvēki tāpat kā, piemēram, skudras, ir ekosistēmu inženieri, t. i., viņi maina ekosistēmu ap sevi, liekot citām sugām pielāgoties vai izmirt. Tomēr tikai salīdzinoši nesen ekologi un biologi ievērojuši, ka evolūcija pilsētās turpinās – ne tikai mainās esošās sugas, bet parādās arī jaunas. Tas nav nekāds brīnums, jo mūsu apdzīvotās vietas būtiski atšķiras no šīm radībām pierastajām. Jaunā holandiešu biologa Menno Šilthuizena grāmata paver priekškaru, ļaujot mums ielūkoties, kas patlaban notiek ar dzīvajiem organismiem faktiski mūs acu priekšā.

Lielās pilsētas pašas veido savu klimatu – to virzienā vienmēr pūš vējš, bet temperatūra un mitrums pilsētās ir ievērojami augstāks nekā apkārtnē. Gaisa stabs virs mums var būt siltāks pat par 12 grādiem. Pilsētu upēs ir atrodams mūsu ķīmiskais rokraksts – katrā litrā Singapūras upju ūdens ir 0,1 mg farmaceitisku preparātu, galvenokārt pretsāpju, vēl tikpat daudz estrogēnu (no kosmētiskajām un farmaceitiskajām vielām) un insekticīdu (no līdzekļiem, kas paredzēti cīņai pret mājdzīvnieku blusām un ērcēm), kā arī līdz pat 1,2 mg kofeīna (kā vienā tējkarotē kafijas). Skaidrs, ka šajā kokteilī, kura sastāvā, protams, ir arī sliktākas vielas, tagad mitinās arī īpašas zivis, kas nu tajā spēj izdzīvot. Pilsētās, kas piesātinātas ar smago metālu gabaliņiem, vairojas tikai cinka izturīgie tumšie baloži – tie, kuriem spalvās ir vairāk pigmenta melanīna. Šo putnu pilsētās ir vairāk, nekā laukos. Iemesls? Tie veiksmīgāk spēj izvadīt smagos metālus no organisma, vienkārši pārnesot tos no ķermeņa uz spalvām.

Mākslīgā gaisma, starp citu, nav vienīgais faktors, kas sagādā dzīvniekiem izaicinājumu. Vēl ir, piemēram, troksnis. Izrādās, putni cenšas pārkliegt automašīnu radīto troksni un šajā uzdevumā pirmām kārtām paļaujas uz savas balss viļņiem. Pilsētas trokšņu līmenis parasti nepārsniedz 3 kHz. Lielās zīlītes repertuārs aptver diapazonu no 2,5 kHz līdz 7 kHz. Tāpēc trokšņainajos rajonos putni dzied skaļāk par 3 kHz, bet mierīgākās vietās – pat klusāk par 2,5 kHz. Tikmēr strazdi pilsētās sāk dziedāt trīs stundas pirms saullēkta –pirms vēl pamostas tramvaji un automašīnas. Mežos viņu sugasbrāļi atver savus knābjus tikai līdz ar saules lēktu.

Pati pilsētu uzbūve veicina ģenētisko dažādību. Rudie lūši jau tagad ir ģenētiski atšķirīgi ziemeļos un dienvidos no daudzjoslu šosejas Losandželosā. Odi Londonas metro ne tikai kļuvuši citādi, salīdzinot ar tiem, kas dzīvo virszemē; tie ir atšķirīgi pat dažādos metro atzaros. Nespēja izmantot pārejas tos izolēja, un tālāk ir laiks evolūcijai. Tas pats ir ar Parīzes papagaiļiem – gulēt un ligzdot tie var tikai kokos (atšķirībā no baložiem), tāpēc ilgstošiem ceļojumiem tiem nepieciešami parki. Diemžēl Francijas galvaspilsētā tādu nav, tāpēc ziemeļu un dienvidu populācijas nevar mainīties ar gēniem. Mazāki dzīvnieki (kukaiņi, kāmji) var evolucionēt pat viena neliela skvēra robežās, ko ieskauj asfalta okeāni. 

Vispār pilsētas izvirza stingras prasības tiem dzīvās dabas pārstāvjiem, kas tajās vēlas deklarēties – nebaidīties no cilvēkiem, ēst visu, būt izdomas pilniem un atvērtiem jauniem maltīšu veidiem. Tā vārnas Japānā met zem automašīnu riteņiem riekstus, lai braucamrīki tos atvērtu un sasmalcinātu, turklāt dara to krustojumos ar luksoforiem. Meksikā zvirbuļi liek savās ligzdās izsmēķus – nikotīns ir dabisks insekticīds, kas palīdz viņiem cīņā ar ērcēm.

Mūsu darbība un dzīve nemanot stimulē evolūciju ne tikai pilsētās. Žubītes Galapagu salās, kuras pamanīja jau  Darvins to īpašo knābju dēļ, tagad šo īpatnību zaudē. Pateicoties tūristiem un sabiedriskajai ēdināšanai, ēdiena ir kļuvis daudz, tāpēc putniem tas vairs nav jāmeklē īpašās vietās.

Grāmata: Darwin comes to town: How the urban jungle drives evolution

Autors: Menno Schilthuizen

Izdevniecība: Picador, 2019

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem