USD 0.93 btc 25560.00
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.93 btc 25560.00
Uzņēmēji 02. Marts 2023

Zaļā kursa iespējas

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

Māris Simanovičs ar partneriem ir izveidojis lielāko atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes uzņēmumu grupu Baltijā. Ambīcijas un iespējas, šķiet, varētu ļaut viņam kļūt arī par pirmo vienradzi jomā, kas nav saistīta ar datoriem.

Kad deviņdesmito gadu sākumā Māris Simanovičs slaucīja jūgendstila ēkas pagalmu Somijas vēstniecībā Rīgā, kur tolaik strādāja viņa tēvs, viņš domāja par to, ka būtu jāmācās daudzas svešvalodas, lai varētu strādāt diplomāta darbu un apceļot pasauli. Tolaik domas ar atkritumiem nesaistījās it nemaz, taču dzīve iegrozījās citādi.

Šodien viņam pieder Baltijas lielākā uzņēmumu grupa Eco Baltia, kas nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu un PET pudeļu pārstrādi. Grupas uzņēmumu kopējais apgrozījums ir teju 170 miljoni eiro, bet holdinga kompānijas peļņa pārsniedz 20 miljonus. Pērn kompānija iegādājās Čehijas uzņēmumu Tesil Fibres, bet šogad tika pabeigts darījums par Latvijas uzņēmuma Pilsētas Eko serviss iegādi. Šā gada ieceres ir ne mazāk ambiciozas – pārcelt visas Latvijas struktūrvienības vienuviet, uz Olaini, atklāt jaunu rūpnīcu un kalt jaunus plānus. Eco Baltia iecerējusi izmēģināt kaut ko jaunu un izlaist obligācijas. Tiesa, labākus investorus, nekā patlaban uzņēmumam jau ir, iedomāties ir ļoti grūti.

Rīdzinieks Māris Simanovičs (43), Rīgas Ekonomikas augstskolas absolvents, ir tik izglītots, ka grūti iedomāties, kur viņš atrod visam laiku. Viņa LinkedIn kontā ir 18 dažādi kursi un augstskolu studiju programmas: menedžments, grāmatvedība un finanses, ilgtspēja, efektīva komunikācija, līderība, uzņēmējdarbības vadība, izdzīvošanas skola, investoru piesaiste, biznesa klase, biznesa plānošana un organizācija un daudz kas cits. Šķiet, katru gadu viņš apgūst kaut ko jaunu un, iespējams, uzreiz to izmēģina arī dzīvē. Tomēr galveno akadēmisko izglītību viņš ieguva Latvijas prestižākajā augstskolā un kopā ar savu kursa biedru Kristapu Bergmani ķērās pie bakalaura darba.

Abi studenti bija parakstījušies uz haltūru Latvijas Iepakojuma institūtā, kur viņu uzdevums bija uzrakstīt stratēģiju, kā ieviest Latvijā iepakojuma direktīvu. “Pirms 20 gadiem bija tāda direktīva Eiropā, un visu valstu uzdevums bija to ieviest savās valstīs. Faktiski mēs pēc skolas rakstījām šo valsts stratēģiju, pētījām, kā citas valstis ar to tiek un tika galā,” sava ceļa sākumu uz atkritumu apsaimniekošanas biznesu atceras Māris. Taču bakalaura darbs bija cits – par iepakojuma atkritumu savākšanas robežizmaksām. “Vienkārši runājot, pētījām, cik Latvijā maksātu attīstīt un ieviest iepakojuma savākšanas un pārstrādes sistēmu.” Šo darbu sinerģijas un procesa rezultātā Māris sāka strādā par finanšu direktoru organizācijā Latvijas Zaļais punkts, kur tās iekšienē soli pa solim tika attīstīti arī uzņēmumi, kas tagad pazīstami kā Eco Baltia grupas uzņēmumi. Primāri tas bija Latvijas Zaļais punkts.

Kā liecina Lursoft informācija, Latvijas Iepakojuma institūts bija organizācija, kas piederēja primāri Viesturam Tamužam un Undīnei Būdei, un šim uzņēmumam savukārt kopā ar vēl citiem partneriem, piemēram, Tetra Pak, piederēja arī Latvijas Zaļais punkts. Māris Simanovičs pievienojās uzņēmuma valdei 2003. gadā, vienlaikus kopā ar savu maģistrantūras biedru Kārli Bērziņu nodibināja uzņēmumu SCOTA Grupa, kas nodarbojās ar nekustamajiem īpašumiem. “Es domāju, galvenais zviedru augstskolas pienesums cilvēkiem ir tas, ka tur iegūst kaut kādu uzņēmēja poti – kaut kādu pārliecību, ka nekas nav par grūtu,” saka Māris. Jaunības maksimālismā viņi ar kursabiedru nolēma, ka kļūs par nekustamo īpašumu uzņēmējiem. “Nopirkām vienu māju centrā, piesaistījām investorus un pārdevām, nopelnot pirmo nopietno kapitālu.”  

2006. gadā Māris kļuva par Latvijas Zaļā punkta valdes priekšsēdētāju; viņam tolaik bija 23 gadi. Vienlaikus tika nodibināts uzņēmums PET Baltija (tolaik EkoPET) – pirmais no nulles Māra līdzdibinātais ražošanas uzņēmums, kas atradās Vecmīlgrāvī, bet 2008. gadā, kad joprojām vajadzēja paplašināties, bet bija uznākusi krīze, pārcēlās uz tagadējām telpām Jelgavā.

Nevarētu gan teikt, ka Mārim nebija uzņēmējdarbības pieredzes. Viņš jau bija piedalījies vairāku uzņēmumu likteņa izšķiršanā, piemēram, Trikātas sierā. “Izlasīju Dienas Biznesā, ka Trikātas sieru taisa ciet, jo trūkst naudas kaut kādām vides lietām. Es piezvanīju, ka man ir pieredze vadībā un, iespējams, varu palīdzēt. Izrādījās, ka Juris Kļaviņš, toreizējais uzņēmuma vadītājs, bija mana tēva skolasbiedrs. Vārds pa vārdam, un vienojāmies, ka palīdzēšu uzņēmumam atgūt dzīvotspēju,” atminas Māris. Viņi restrukturizēja uzņēmumu, atdzīvināja un pēc tam pārdeva Latvijas Pienam. Līdzīgus gadījumu Māris piedzīvojis ne reizi vien. “Man gandrīz kā specialitāte ir krīzes menedžments. Arī uzņēmums Diamed tāds bija,” viņš saka.

PET Baltija sāka strauji augt jau pirmajos gados, piemēram, 2005. gadā (kompānijas otrajā darbības gadā) apgrozījums pieauga teju četras reizes un sasniedza 951 tūkstoti latu (1,35 miljoni eiro). Auga arī citi nozares uzņēmumi – atkritumu apsaimniekošana Latvijā bija pilnā plaukumā.

Atkritumu apsaimniekošanai pasaulē ir diezgan sena vēsture; iespējams, tā ir viena no vissenākajām nozarēm, kurai arī nākotnē prognozējams ilgs mūžs – kamēr vien cilvēce pastāvēs un radīs atkritumus. Nav brīnums – kurš gan grib dzīvot miskastē?

Mūsdienu Krētā pirmie atkritumu poligoni lielu bedru veidā tika reģistrēti vēl ap 3000. gadu p.m.ē., bet 2000 gadu pirms Kristus Ķīnā jau tika izmantotas pirmās vienkāršās kompostēšanas metodes. Grieķija ieviesa pirmos likumus šajā jomā – aizliedza izgāzt atkritumus tuvāk par vienu jūdzi no jebkuras pilsētas robežas, lai nesabojātu pilsētu skaistumu un pasargātu iedzīvotājus no slimību izplatīšanās.

Savukārt mūsu ēras devītajā gadsimtā Japāna kļuva par pirmo valsti, kas izmantoja otrreiz pārstrādātu papīru. Nākamā progresīvā valsts šajā jomā bija Lielbritānija – 1388. gadā tās parlaments aizliedza izmest atkritumus grāvjos un upēs. Savukārt Vācijas papīra ražotājs Andreass Bernhards 1551. gadā sāka iepakot savu papīru vēl citā papīrā, rakstot uz tā savu vārdu, un tādējādi tika reģistrēts pirmais iepakojums. Ņujorkā vēl 1957. gadā tika aizliegts nomest atkritumus zemē un atstāt tos uz ielas. Atkritumu apsaimniekošanas nozare piedzīvoja attīstību gan industriālās revolūcijas laikā, gan vēlāk, 20. gadsimtā. Otrā pasaules kara laikā lielākajā daļā ASV tika aizliegta atkritumu dedzināšana grāvjos un atklātās vietās.

Eiropā vecākie atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi sāka aktīvi strādāt 20. gadsimta vidū. Piemēram, Francijā vecākais nozares uzņēmums ir tagadējais Veolia, kas vēl 1953. gadā sāka vākt sadzīves atkritumus, bet 1986. gadā atklāja pirmo atkritumu šķirošanas punktu, kur katrs pats varēja atstāt atkritumus. Gan Veolia, gan Somijas Lassila & Tikanoja ienāca Latvijas tirgū deviņdesmito gadu vidū, bet 1996. gadā tika nodibināta Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija. Tad arī mūsu valstī sāka attīstīties atkritumu apsaimniekošana, ienākot arvien jauniem starptautiskiem spēlētājiem un arī veidojoties jauniem vietējiem uzņēmumiem.

Pašlaik Latvijā ir reģistrēti 126 uzņēmumi, kas nodarbojas ar atkritumu savākšanu, izņemot bīstamos atkritumus, bet tikai četri no tiem apgroza vairāk par desmit miljoniem eiro, liecina Lursoft informācija. Divi no tiem ir Eco Baltia vide un Latvijas Zaļais punkts, kuru līdzīpašnieks ir Māris Simanovičs. Nav izslēgts, ka panākumus uzņēmējam izdevies gūt, tieši pateicoties viņa principam: “Labāk neliela šķēlīte no liela pīrāga nekā mazāks uzņēmums, bet vienpersoniski savs.”

Eco Baltia vide akcionāru strīdu aizmirst ir visai grūti – tas bija saistīts gan ar tolaik plānoto lielāko darījumu Rīgas atkritumu apsaimniekošanā, gan ar politisko partiju finansēšanu. Eco Baltia padomes priekšsēdētājs uzskatīja, ka kompānijai nedrīkstētu piedalīties Rīgas iepirkumā, kopā ar sīvāko konkurentu Clean R veidojot kopuzņēmumu Tīrīga, bet Māris Simanovičs bija pretējās domās un nolēma iesaistīties. Paralēli Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) bija ierosinājis lietu par, iespējams, nelikumīgu partijas KPV LV finansēšanu, kurā bija iesaistīts arī Viesturs Tamužs. Vēlāk krimināllieta par partijas nelikumīgu finansēšanu tika izbeigta. Strīds bija gana ilgs un nepatīkams, aizgāja arī līdz tiesai, taču, par laimi, paša uzņēmuma darbību neietekmēja. Bet Māris negatīvas atmiņas neglabā. “Es neko sliktu par saviem partneriem nevaru un negribu teikt, mēs tomēr pavadījām gandrīz 20 skaistus gadus kopā. Man liekas, tas ir svarīgs aspekts. Es pat domāju, ka tā bija viena no veiksmīgākajām partnerībām Latvijas vēsturē, jo kopīgi mums izdevās radīt plaukstošu uzņēmumu, un domāju, ka nevienam cilvēkam, kas šeit strādā nav iemesla sūdzēties par to, kur mēs šobrīd esam.”

Dīvaino strīdu nesaprastu arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB), kas, investējot teju desmit miljonus eiro, 2015. gadā kļuva par Eco Baltia mazākuma akcionāru. Tāpēc šāds strīds nebija izdevīgs nevienam – galu galā ERAB ir diezgan apskaužams investors, tāpat kā Invalda INVL, kas pēc akcionāru strīda pa daļām izpirka Eco Baltia no tās līdzdibinātājiem Viestura Tamuža un Undīnes Būdes, iegūstot uzņēmuma kontrolpaketi.

Latvijā ERAB ir ieguldījusi tikai divos uzņēmumos – Citadele bankā un Eco Baltia. Vaicāts, kā izdevās piesaistīt tādu vērtīgu un turīgu investoru, Simanovičs atsaucas uz uzņēmuma vēsturi.

2007. gadā neilgi pirms krīzes uzņēmuma akcionāri vēlējās iziet no šī biznesa un atrada islandiešu investorus kā stratēģisko partneri, kurš ienāca Latvijā ar jaunām vēsmām, starptautisku redzējumu. “Mēs kļuvām par diezgan agresīvu nozares spēlētāju, pirkām arī citus uzņēmumus,” atceras Māris. Bet tad pienāca krīze, un Latvija un Islande bija divas vissmagāk cietušās valstis. Pateicoties banku, īpaši Luminor, pretimnākšanai, izdevās uzņēmumu restrukturizēt un vēlāk piesaistīt ERAB. “Toreiz jebkura banka jebkuru uzņēmumu varēja paraut zem ūdens, taču tā nenotika,” saka Māris. Pirmā ideja bija veikt IPO Varšavas biržā.

“Bijām veikuši ļoti lielu sagatavošanās darbu, nodrošinot uzņēmumā caurspīdīgumu, menedžmentu un tamlīdzīgi. Diemžēl trāpījām uz tādu periodu Varšavas biržā, kad bija zemākais punkts IPO aktivitātes ziņā. Mēs sēdējām Varšavā un nolēmām, ka tie salīdzinoši nelielie līdzekļi, ko izdevās piesaistīt, nav tā vērti,” skaidro Māris. Tāpēc IPO tika atcelts, bet sakārtotā uzņēmuma saimniecība palika. Ar to bija krietni vieglāk piesaistīt investorus. Tolaik tikai sāka runāt par zaļo kursu, ERAB interesēja investīcijas vides jomā, un Eco Baltia taču ir zaļš uzņēmums. “Mēs esam dzīvs zaļā kursa piemērs, un mūsu intereses sastapās. Mums bija līdzīgi attīstības virzieni un vajadzīgi līdzekļi, lai šo attīstības virzienu īstenotu. Tā tas veiksmīgi salikās,” stāsta Simanovičs. Lai piesaistītu ERAB, bija jāveic mājasdarbs – jāpiestrādā pie korporatīvās pārvaldības, protams, arī biznesa plāna kā tāda, taču to visu Eco Baltia bija izdarījusi, vēl pirms gatavojās IPO Varšavas biržā. “Minimālā ieejas maksa ERAB toreiz bija desmit miljoni eiro, un tik mēs arī piesaistījām, taču ieguvums ir neatsverams. Kamēr esi maziņš Latvijas uzņēmums, tev ir viens redzējums, bet, ja uzņēmuma padomē ir cilvēki, kuri ir bijuši iesaistīti lielos starptautiskos Eiropas mēroga procesos, viņi iedod pilnīgi citu skatījumu uz lietām,” saka Māris.

Savukārt citu akcionāru daļas izpirka Invalda INVL, kas ir viena no lielākajām privātajām aktīvu pārvaldīšanas sabiedrībām Baltijā. Simanovičs spriež: “Tagad es teiktu, ka Eco Baltia akcionāru struktūra ir vairāk nekā solīda, un tas ļāvis Eco Baltia pārslēgt divus ātrumus attīstības ziņā – lielā mērā pateicoties draivam, kas nāk no akcionāru puses, kuri atbalsta uzņēmuma attīstības plānus.”

Tomēr nebūt nav tā, ka Eco Baltia ir lūkojusies tikai pēc lieliem akcionāriem. Māris stāsta, ka viņam vissvarīgāk ir iegūt starptautisku know-how un redzējumu uz lietām.

Piemēram, uzņēmuma līdzīpašniekos ir bijis neliels partneris no Lielbritānijas, kas savā valstī nodarbojies ar maisiņu ražošanu, attiecīgi bija iespēja iegūt zināšanas par citām nišām, kur izmanto plastmasu kā izejvielu. Pašlaik viens no līdzīpašniekiem ir Itālijas uzņēmums, kas savukārt ir iekārtu ražotājs. “Parasti latvieši domā, ka labāk mazs uzņēmums, bet savs. Es domāju, ka labāk, lai man ir šķēlīte, bet no liela pīrāga, un kompetence, ko tas var dot.”

Tagad Eco Baltia sastāv no uzņēmumiem Latvijā, Lietuvā un Čehijā. Lielākā struktūrvienība Latvijā atrodas Jelgavā – PET Baltija, kas nodarbojas ar pudeļu pārstrādi. Šeit gadā tiek pārstrādāti apmēram 60 tūkstoši tonnu PET pudeļu, no kurām iegūst divus galvenos produktus – izejmateriālus industriālām vajadzībām, kā arī izejmateriālus (nelielas granulas) tālākai pārtikas iepakojuma ražošanai. Tās iegūst, noņemot visus liekos piemaisījumus.

Pērn uzņēmums pasūtījis jaunas iekārtas, kas tagad tiek uzstādītas Olainē un ļaus palielināt ražošanas jaudu 3–4 reizes. No kurienes pēkšņi tik daudz atkritumu? Māris skaidro, ka, palielinoties nešķiroto atkritumu savākšanas cenai, iedzīvotāji jūt motivāciju vairāk un labāk šķirot atkritumus. Savukārt pērn iegādātā rūpnīca Tesil Fibres Čehijā ražo materiālu (pēc izskata atgādina sinteponu), ko tālāk izmanto auto industrijā. Arī tur paredzēts palielināt jaudu. “Pagaidām viņi izmanto 60–70 % jaudas, bet mēs līdz gada beigām plānojam noslogot par 100 procentiem,” saka Māris. Viņš ir lepns, ka Eco Baltia ir viens no retajiem uzņēmumiem, kam Eiropā PET pudeļu pārstrādē ir izdevies sasniegt apmēram 5 % tirgus daļu, jo “nav daudz Latvijas uzņēmumu, kas sasniedz tirgus daļu absolūtos procentos.”

Eco Baltia saimniecību konceptuāli var iedalīt divās daļās – atkritumu apsaimniekošana, savākšana un pārstrāde, kas līdz Čehijas uzņēmuma nopirkšanai bija apmēram 50/50. Jauni darbības virzieni un plašāks mērogs šo proporciju izmainīs, bet attīstības plāni sadalīs vēl mazākās šķēlītēs, diversificējos riskus. “Viens no šā gada projektiem – būvgružu savākšana, ceļu uzturēšana, ar vidi saistītas tīrīšanas. Attīstām arī šķidrumu attīrīšanu – eļļas, notekūdeņus un tamlīdzīgi,” Māris atklāj ieceres. Savukārt kompānija Nordic Plast pārstrādā visu plastmasu, kas nav pudeles, un arī tur ir gaidāma attīstība. “Tikko ieguldījām gandrīz trīs miljonus – uzlikām iekārtas, automatizējām procesus,” saka Māris. Vienkāršā valodā – ja agrāk plastmasas atkritumu ķīpas, piemēram, plēves, izpakoja un šķiroja cilvēki, ne vienmēr precīzi nosakot to sastāvu, tad tagad to darīs automatizētas iekārtas, ar optisko noteicēju precīzi nosakot arī atkritumu veidu.

Vēl viena joma, kurā piedalās Eco Baltia, ir salīdzinoši jaunā depozīta sistēma, kuru kritizē gan sabiedrība, gan tie, kuriem neizdevās iegūt līgumu par depozīta sistēmas izveidošanu. Eco Baltia šeit ir lielākais ieguvējs, jo visas pudeles, kas Latvijā tiek savāktas, nonāk uz pārstrādi PET Baltija, bet, tā kā Latvijā nekas no pārstrādātajām pudelēm netiek ražots, tās tālāk tiek eksportētas. “Mūsu klienti ir Lietuva, Polija, Holande, Francija, Vācija… Jebkuras Eiropas valsts, izņemot Latviju,” Māris saka.

Viņš spriež, ka uzņēmuma veiksmes pamatā ir iespēja nokļūt industrijā, kas visu laiku attīstās. Vispirms vienkārši vāca atkritumus – ar to varēja pelnīt. Vēlāk sāka pārstrādāt. Ar katru gadu parādās arvien jaunas iespējas un nišas – plastmasa, tekstils, šķidrumi, eļļas, bīstamie atkritumi, bioloģiskie un vēl daudz dažādu veidu, kas paver arvien jaunas iespējas. “Lai arī strādājam 20 gadus, visu laiku ir sajūta, ka tikai tagad viss sāksies,” saka Māris.

IPO kompānija tagad vairs neplāno – vispirms iecerēts sākt ar obligācijām. “Janvārī akcionāru sapulcē mēs izlēmām par labu parādzīmju emisijai. Plāni ir gana strauji – tas, ko mēs gribam: iegādāties uzņēmumus, kas atbilst mūsu stratēģiskajiem mērķiem un attīstības scenārijiem. Parādzīmju emisija ir viens solis finansējuma piesaistē – papildinājums pašu un banku finansējumam.” Vēsturiski Eco Baltia investēja 8–9 miljonus gadā dažādos projekts, tagad Eiropas līmenī plāni ir 2–2,5 reizes lielāki. “Bieži vien ir tādi investīciju projekti, kur nepieciešama ātra rīcība, tāpēc finansējums ir drīzāk tādi apgrozāmie, ātrie līdzekļi, un pēc tam var piesaistīt banku finansējumu,” saka Māris. Tomēr pārmaiņas gaidāmas arī tālākā perspektīvā, jo investoru bizness paredz jebkurā gadījumā pēc vairākiem gadiem pārdot savas daļas. “Skaidrs, ka dažu gadu laikā būs jāsper jauni soļi, bet pagaidām grūti prognozēt, kas tas būs – vai jauni investīciju fondi, vai arī IPO. Es varu teikt, ka jau tagad interese no nākamā līmeņa investoriem ir salīdzinoši liela,” rezumē Māris Simanovičs. Kamēr tas nav izkristalizējies, vēl ir iespēja ieguldīt obligācijās un nopelnīt.

Eco Baltia grupas uzņēmumi un to darbības rādītāji

   
       

Nosaukums

Apgrozījums, milj. EUR

Peļņa, milj. EUR

Darbinieki

Eco Baltia vide

34,18

5,99

369

Latvijas Zaļais Punkts

10,92

4,92

16

PET Baltija

50,66

2,17

237

Nordic Plast

9,41

0,23

123

Tesil Fibres (Čehija)

27

 

150

Ecoservice (Lietuva)

32,15

 

839

Pilsētas eko serviss*

5,7

1,24

67

       

Avots: Lursoft, uzņēmumu sniegtie dati

   

* Uzņēmuma iegādes darījums pabeigts 2023. gada 20. janvārī

 

 

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem