USD 0.85 btc 52152.47
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.85 btc 52152.47
Uzņēmēji 01. Marts 2021

Tailera Perija uznāciens

Madelīna Berga

Forbes ASV

No galējas nabadzības par miljardieri… Tailers Perijs uzbūvēja izklaides nozares impēriju, kas uz visiem laikiem izmainīja šovbiznesu.

“Velns, cik te ir karsts,” iesaucas Tailers Perijs, ģērbies viscaur melnā, bet ar baltu sejas masku, režisējot 12 cilvēku grupas ainu BET komēdijai Sistas (Māsas). Kādā karstā jūlija dienā pagājušajā gadā Perijs, iespējams, izvairījās no apšaudes Atlantā, tomēr koronavīrusa pandēmija lika viņam izmantot jebkuru iespēju, un Camp Quarantine (Karantīnas nometne), ko rada Tyler Perry Studios, mēģina kļūt par pēcpandēmijas izklaides nozares flagmani.

“Kāp ārā no auto!” viņš kliedz aktierim policijas mašīnā, kurš pēc pavēles pieiet pie sudraba krāsas pikapa; tajā sēž šova zvaigzne Deveils Elliss. Tad viņš pasaka Deveilam savu tekstu: “Kas man bija jādara?” Šķiet, neviens nav lasījis scenāriju. Kad 11 dienās centies iespiest veselas seriāla sezonas filmēšanu, kas tiks pārraidīta populārākajos kanālos šajā laikā, kad Holivuda vēl tikai lien ārā no slēpņa, gribot negribot kaut ko nākas upurēt.

Pie filmēšanas laukuma uz milzīgas skaņu platformas vienatnē sēž Perijs, kuram pie kājām izmētātas salvetes. Viņš skaidro savu metodi: “Lielākoties paļaujos uz intuīciju. Man patīk apšaubīt ierastās sistēmas un skatīties, ko iespējams darīt citādi.” Tā ir īpaši veiksmīga stratēģija sistēmā, kas šķietami ir vērsta pret tevi. Tāda, kuru neatzīst Holivudas tradīciju piekritēji un pat dažas melnādainās zvaigznes (Spaiks Lī reiz zobojās par Perija rupjo absurdu, aprakstot to kā “klaunādi”, taču vēlāk viņš kļuva pielaidīgāks). Perija veiksmes izskaidrojums – viņš ir izveidojis produktu, ko pārāk daudzi atzītu par metamu atlaižu miskastē, bet viņš izlēma, ka to visu var kontrolēt.

Šim 51 gadu vecajam izklaides nozares darbonim pieder visi viņa radošie projekti, ieskaitot 1200 televīzijas šovu epizožu, 22 kinofilmas un vismaz divus desmitus izrāžu, kā arī 130 hektāru liela studija pie Atlantas dienvidu robežas. Un šo kontroli viņš izmantoja, lai saņemtu naudu no ViacomCBS, kas maksā 150 miljonus dolāru gadā par jaunu saturu, savukārt viņš viņiem dod daļas no sava uzņēmuma BET+ – straumēšanas servisa, kurš debitēja pērn septembrī. Pēc Forbes aplēsēm, Perijs kopš 2005. gada ir nopelnījis vairāk nekā 1,4 miljardus dolāru pirms nodokļu nomaksas, kurus viņš tērēja, iegādājoties mājas Atlantā, Ņujorkā, Losandželosā un Džeksonhoulā Vaiomingas štatā, kā arī divas lidmašīnas. Tie ir visai pamatīgi izdevumi kādreizējam bezpajumtniekam, dramaturgam, kurš uzaudzis nabadzībā Ņūorleānas štatā. Šodien, pēc Forbes aprēķiniem, viņa kapitāla vērtība ir miljards dolāru; viņš pārliecinoši soļo uz Forbes 400 sarakstu.

“Man patīk, kad cilvēki saka, ka man ir pieticīga izcelsme,” viņš saka. “Tas vienkārši nozīmē to, ka biju pliks un nabags.” Panākumu garša šajā gadījumā ir saldāka. “Īpašumtiesības maina visu,” viņš papildina.

Meidijas efekts

Vienkāršais puika Perijs auga, smīdinot savu māti ar parodijām. Viņš cīnījās ar ko vairāk par vienkārši nabadzību – bērnībā nācās sadzīvot ar agresīvu ģimenes galvu, kurš, kā vēlāk atklājās, nemaz nebija viņa tēvs. Rakstīt zēnu pamudināja stress, ko viņš izjuta pēc Opras Vinfrijas sarunu šova epizodes noskatīšanās, un pēc 20 gadu vecuma sasniegšanas viņš kopā ar nelieliem teātriem braukāja pa visu valsti, iestudējot savas sarakstītās lugas, kurās pats arī spēlēja lomas un kuras pats uzveda. Lūk, tas īsumā par to, no kurienes viņš ir nācis. Perijs saka: “Jums jāsaprot, ka man nebija parauga. Mans tēvs neko nezināja par uzņēmējdarbību, mani onkuļi un māte arī no tā visa neko nesaprot. Negāju biznesa skolās. Visu, ko esmu apguvis, es mācījos darot.”

Pēc atskaitīšanas no vidusskolas Tailers zināšanas apguva dažādos veidos. Kad viņam bija ap divdesmit, viņš strādāja Ņūorleānā, Windsor Court Hotel, kas ir ikgadējās Televīzijas programmu direktoru asociācijas konferences norises vieta. Jaunais Perijs izmantoja tukšajās telpās atrastās nozīmītes, lai iekļūtu slēgtajos pasākumos. Vienu šādu tikšanos vadīja TV šovu zvaigzne Pets Sajaks.

Perijs sāka rakstīt scenārijus, vienlaikus pārdodot automašīnas un strādājot par kasieri. Galu galā viņš sakrāja 12 000 dolāru, ko izmantoja, lai īrētu kopienas teātra telpas Atlantā, kur uzveda savu iepriekš brīvajā laikā sarakstīto darbu.

Luga Zinu, ka esmu mainījies ir stāsts par izmantotiem bērniem, un tā acumirklī guva panākumus. Taču kādā brīdī naudas plūsma vairs nebija pietiekama, lai Perijs varētu samaksāt īri, tāpēc trīs mēnešus viņš dzīvoja automašīnā, pieslīpējot priekšnesumu, līdz luga piesaistīja gana lielu uzmanību. Viņš pats veidoja skatuvi, sagatavoja programmas un uzstādīja gaismas; viņš pat starpbrīdi pats pārdeva uzkodas. “Nezinu, cik ilgu laiku tas prasīja līdz beidzot es viņu pierunāju, ka autors un režisors to visu nedara,” atceras Arturs Primass, Perija promoters jau vairāk nekā divdesmit gadu.

Perijs nepārtraukti devās turnejās, pamazām pievēršot sev uzticīgus sekotājus – melnādainos amerikāņus, īpaši tos, kas apmeklēja baznīcu, teiksim, sievietes gados, kā viņa māte, kurai bija savas raizes, tomēr viņa arī gaidīja iespēju izteikt savu pozīciju, bet vēl labāk – iespēju smieties. Izrādes ar viņa ikonisko tēlu Meidiju – vecmammu ar tiešu valodu, sliktu parūku, lielu vēderu un vēl lielākām krūtīm; viņa pārsteidz ar savu vienkāršo morāli un brutāli godīgo humoru – bija visvairāk skatītās uz tā sauktā Chittlin Circuit – nelielu teātru apvienība melnādaino apkaimēs – skatuvēm. “Zināju par izbraukumu lugām, bet nekad tās neuztvēru nopietni, jo domāju, ka esmu cilvēks, kuram vairāk pa prātam Brodvejas skatuve,” atklāj Opra Vinfrija. “Bet, kad noskatījos šo izrādi Losandželosā, es nebiju vienkārši aizkustināta – tā mani izmainīja.”

2001. gadā viņa uzaicināja Periju uz savu raidījumu; viņam bija nedaudz pāri trīsdesmit. Pārraidē viņi apmainījās ar laipnībām un iedvesmojošiem uzmundrinājumiem, bet ārpus kadra palika pilnīgi citas pārrunas – par naudu. Vinfrija, kurai tobrīd piederēja viņas šovs un Harpo – uzņēmums, kurš to veidoja, – atklāja Perijam kādu noslēpumu, ko arī viņš pats jau bija sācis apgūt, proti, cik svarīgi ir pašam izrakstīt čekus un  pašam visu kontrolēt.

Viņi kļuva par labiem draugiem. Opra bija liels atbalsts un – iespējams, tas ir vēl svarīgāk – katalizators. Pirms vēl bija izveidojis savu pirmo filmu un TV šovu, Perijs jau bija ticis pie vairāk nekā 100 miljoniem dolāru, pārdodot teātra izrāžu biļetes, 20 miljonus ieguvis no sava zīmola precēm, vēl 30 miljonus – pārdodot izrāžu video.

Bija laiks doties uz Holivudu.

Patvērums Atlantā

Viņa pirmais uznāciens notika Wilshire Ebell teātrī, 1200 sēdvietu zālē Itālijas stila ēkā, kas tika atklāta pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad Losandželosa sāka pārvērsties par izklaides centru. 2001. gadā Perijs tur trīs dienu garumā rādīja Trakas melnās sievietes dienasgrāmatu. Ar to bija plānots iekarot ietekmīgāko režisoru, direktoru, juristu un naudīgu mecenātu sirdis; tādu cilvēku, kas varēja viņu padarīt par zvaigzni. Šovs tika izpārdots pilnībā, bet nozares haizivis neieradās. Skatītāji bija vienkārši vietējie iedzīvotāji un daži studiju asistenti, kurus aizsūtīja paskatīties, par ko ir sacelts tracis.

“Nevarēju paiet pa ielu, cilvēki kliedza: Meidija, Tailer, Meidija!” atmiņās kavējas Perijs. “Taču visbeidzot es nonācu Holivudā, un viņiem nebija ne jausmas. Viņi nezināja, kas es biju un ko biju paveicis, cik daudz man bija sekotāju.”

Viens no asistentiem, kas bija redzējis šovu, strādāja pie Čaka Lorija, kas savukārt bija viens no ietekmīgākajiem šovu vadītājiem, pateicoties tādiem hitiem kā Grace Under Fire, Cybill un Dharma & Greg. Uzzinājis par lugu, viņš nolēma ap Perija radīto tēlu izveidot situāciju komēdiju. Tomēr televīzijas tīkli nesteidzās sadarboties, tāpēc Lorijs pievērsās Divarpus vīriem ar Čārliju Šīnu, kas kļuva par CBS lielo veiksmes stāstu.

“Tad sekoja apmēram desmit gadu periods, kad viss pieklusa un melnādaino publikai netika radīts gandrīz nekas,” atzīst Perijs. Tāpēc viņš devās uz Atlantu, kur turpināja strādāt pie savām skatuves lugām un filmu scenārijiem. Tomēr viņš nespēja pārtraukt domāt par televīziju. Atmiņā bija iespiedusies recepte no tā laika, kad viņš bija ielavījies pārraižu vadītāju konferencē: 100 sēriju, lojāla auditorija un ieinteresēts izplatītājs. “Ja atskatos atpakaļ – mana vienaldzība pret Holivudu bija tik brīnišķīga,” nosaka Perijs.

Viņš noīrēja darbnīcu aiz striptīzkluba Atlantas dienvidos un padarīja to par studiju, investējot lietās, par kurām maz ko zināja: gaismas, mikrofoni, skatuves dekorācijas... Un sāka filmēt situāciju komēdiju. Perijs koncentrējās uz kādas melnādainas ģimenes stāstu, kas dzīvo Atlantā – vairākas paaudzēs zem viena jumta,

2006. gadā, kad divi problēmu nomākti televīzijas tīkli, UPN un WB, apvienojās, lai izveidotu vienu jaunu ar nosaukumu CW, pienāca lūzuma brīdis. Jaunajam tīklam bija vajadzīgs saturs, un Perijam tas bija. Viņš atgriezās Holivudā, šoreiz bruņojies ar desmit pilnām sērijām – apmaksātām un gatavām raidīšanai televīzijā. CW to iegādājās un parādīja ar nosaukumu Peina māja. Un tika pārspētas visas reitingu cerības! Periju pamanīja TBS – daudz lielāka tīkla – vadītāji. Pirms sāka filmēt jaunas sērijas, viņš saņēma TBS garantiju par 90 jaunu viņa šovu epizožu pārraidīšanu; tās pilnībā piederēs viņam. Lai pārvilinātu Periju no CW, TBS viņam piedāvāja 200 miljonus dolāru. Tas bija ārkārtīgi dāsni par lētu seriālu – “raidījums labākajā laikā par ziepju operas budžetu”,  kā to raksturo viens no labākajiem aģentiem. Nebija jātērē nauda, lai algotu autorus, režisorus, producentus vai šovu vadītājus. Perijs tika pie prāva kumosa – pēc aplēsēm, 138 miljoniem dolāru. “Tas bija tik ļoti neierasti, pilnīgi citāda paradigma,” saka izklaides nozares jurists Dens Bleks, kurš apgalvo, ka Perija darījums vēl šodien tiek pieminēts pārrunās. “Jūs varat iegūt vērā ņemamas komisijas, līguma noslēguma maksu, bet, ja tev pieder saturs, tas ir iespaidīgi . Tas ir pats vērtīgākais.”

Kaut arī Perijam jau bija visai plašs sekotāju pulks, lielākā daļa Holivudas vadītāju bija baltādainie, līdz ar to viņi vēl aizvien tā īsti neiebrauca Perija mākslā. Viņa mēģinājums pārvērst Dienasgrāmatu filmā rezultējās ar jau nedaudz saprotamāku sižetu popkultūras auditorijai. “Melnādainie, kuri apmeklē baznīcu, neiet uz kino,” Perijs atceras, ko tolaik teicis viens no direktoriem. “Bet es nāku no vietas, kur melnādainie mani jau mīlēja un atbalstīja. Biju tur pilnīgi laimīgs. Un esmu vēl aizvien.”

Tāpēc viņš izmantoja iespēju, ko neizmantoja citi. Viņš izteica piedāvājumu Lionsgate studijas vadītājam Džonam Felthaimeram – viņš ieguldītu pusi naudas, iegūtu pusi peļņas un saglabātu kontroli pār saturu. Studija paturētu tiesības ieturēt visas mārketinga izmaksas, kuras – Perijs to zināja – būs minimālas, ņemot vērā, kas ir viņa sekotāji, kā arī vēl papildu 12,5 % par izplatīšanu. Saldais ēdiens – Perijs pēc visa seriāla pārraidīšanas paturētu to pilnībā sev.

“Ko tu vēlies panākt ar Dienasgrāmatu?” Perijs atceras, kā jautājis direktoram.

“Nu kā – ja tā pelnīs 20 miljonus dolāru gadā, būšu ļoti, ļoti laimīgs,” atbildējis Felthaimers, atsaucoties uz lugas ilgajiem panākumiem biļešu kasēs.

“Teicu: lieliski – 20 miljoni pirmajās brīvdienās,” Perijs atbildējis.

Dienasgrāmata, kuras filmēšana izmaksāja 5,5 miljonus dolāru, ienesa 51 miljonu no kinoteātriem un 150 miljonus pēc tam arī no video nomas, nomas pēc pieprasījuma, DVD un TV licencēm.

Lielākā daļa Holivudas studiju noniecināja filmas panākumus, uzskatot, ka tie ir pārspīlēti, tikmēr Perijs ar Lionsgate turpināja veidot Meidijas filmas – 11 darbi 14 gadu laikā, salīdzinoši ātra ražošana un minimāli budžeti. Līdz laikam, kad Perijs 2019. gadā izlēma aiziet no franšīzes, tā bija nopelnījusi vairāk nekā 670 miljonus dolāru no biļešu tirdzniecības, pēc Forbes aprēķiniem, nesot Perijam aptuveni 290 miljonu peļņu, tostarp no komisijām.

Tas viss tagad sāk atmaksāties, jo iepriekš Lionsgate piederējušās filmas un seriāli nonāk atpakaļ viņa kontrolē. Ar finanšu konsultanta Džona Kerija palīdzību no Atlantas uzņēmuma NextGen Capital Perijs sāk daudz agresīvāk virzīt savas filmas ārzemēs, jau gūstot panākumus Dienvidamerikā un dažās Eiropas valstīs, bet tikmēr viņš arī turpina finansēt no paša līdzekļiem simtiem jaunu TV epizožu, un veido vismaz vienu jaunu filmu katru gadu.

Atriebība nemiernieku teritorijā

Amerikas produktīvākais melnādaino izklaides satura filmēšanas laukums Tyler Perry Studios atrodas kādreizējā Konfederācijas militārajā cietoksnī. Tā agrākais nosaukums bija Fort McPherson, un tā bija armijas bāze, kurā tika turēti ieslodzītie Spānijas­–Amerikas kara un Pirmā pasaules kara laikā. To ir apmeklējis Franklins Rūzvelts un Kolins Pauels, un tur atradies 18 bedrīšu golfa laukums, kas reiz pat tika uzskatīts par labāku nekā Augusta laukums, atklāj Perijs. Agrāk viņš dzīvoja autostāvvietā turpat netālu, un viņa lielais izaicinājums šobrīd ir tajā noslēgt sava Horatio Algera stāsta filmēšanu.

No ārpuses tas izskatās pēc liela īpašuma, kura vizuālajā tēlā ir grūti iemīlēties. Ziemeļu pusē to norobežo dzeloņdrātis, austrumos – dzelzceļa sliedes, bet dienvidu pusē atrodas automaģistrāle. Komplekss ir iespiests starp divām apkaimēm, kas ir pieredzējušas labākus laikus. Tur dzīvo lielākoties vidusšķiras pārstāvji, un ar oriģinālu vides dizainu pagalmā kopējā izbalējušu krāsu un nobružātu fasāžu ainā izceļas tikai dažas mājsaimniecības. Dažās sētās mētājas veci matrači...

Tomēr aiz Perija žoga uzplaukusi īsta paradīze, ko neviens neizbauda vairāk par viņu pašu. Kādas vizītes laikā pagājušajā rudenī viņš braukāja pa teritoriju ar Polaris Ranger, izrādot jaunās skatuves, kuras viņš uzbūvējis un nosaucis šovbiznesa zvaigžņu vārdos: Opra Vinfrija, Spaiks Lī, Sidnijs Puatjē, Denzels Vašingtons… Braukājot viņš demonstrē vēl dažas lietas – iepirkumu centru, jahtu, tukšu skaņas skatuvi, māju ar četrām frontālajām fasādēm. Bet tad viņš pārbrauc pāri kādam pamestam golfa laukumam un norāda sava jaunā mīļākā pirkuma virzienā – tas ir Baltā nama atveidojums.

“Man pieder gaismas. Man pieder filmēšanas laukumi,” saka Perijs, apsēžoties dīvānā savā birojā mūsdienīgas renovētas četrstāvu ēkas augšējā stāvā, kuru viņš pats sauc par Sapņu ēku. “Tā arī ir atšķirība. Man tas viss pieder, mana atdeve ir augstāka.”

2015. gadā viņš par īpašumu samaksāja 30 miljonus dolāru un kopš tā laika ir ieguldījis tajā 250 miljonus, būvējot studiju, kas tagad ir vairāk nekā divreiz lielāka par Warner Bros īpašumu Bērbenkā. Par to visu viņš maksāja skaidrā naudā – ar pēdējos 15 gados nopelnīto no filmām un televīzijas programmām. Iegāde pati par sevi bija meistarstiķis, kura rezultātā Perijs ieguva zemi, kur būvēt augsta līmeņa filmēšanas vietu štatā, kuru agresīvi izmanto Holivuda, kā arī milzīgu zemes gabalu vienā no Atlantas karstajām ekonomisko iespēju zonām. “Es mīlu zemi tā, kā dažas sievietes mīl kurpes,” saka Vinfrija, viena no dažiem cilvēkiem, kas bija redzējuši šo īpašumu, pirms vēl Perijs to iegādājās. “Teicu – ja nepirksi tu, nopirkšu es, tiešām. Man šis īpašums šķita pārsteidzošs.”

Patiesībā tas bija darījums, ko, iespējams, varēja noslēgt tikai Perijs. Viņš ir strādājis Atlantā jau kopš Dienasgrāmatas filmēšanas 2005. gadā. Turpmākajos 15 gados viņš ir uzņēmis vienu filmu gadā, kā arī kopumā 13 televīzijas seriālu, ko gandrīz pilnībā filmēja šajā pilsētā vai tās tuvumā.

Kas attiecas uz armijas bāzes pagātni, Atlantai bija nepieciešams attīstības partneris, kurš veicinātu komerciālu aktivitāti, kas savukārt atdzīvinātu pilsētas panīkušo dienvidu daļu. Perijam bija ietekme – ne tikai, pateicoties viņa kontaktiem ar prezidentu Obamu, kurš savulaik varēja vienoties par jebkādu darījumu ar militāro zemi, – bet arī tāpēc, ka viņš piedāvāja darbu lielākoties vietējiem filmētājiem.

Darījuma laiks nevarēja tikt izvēlēts veiksmīgāk. 2008. gadā Georgia Film Office bija uzkrājis nodokļu iniciatīvas, kas bija paredzētas satura veidošanas uzņēmumiem, un Perijs veica šo pirkumu pašā straumēšanas revolūcijas vidū. Tā izraisīja īstu bruņošanās sacensību ar saturu, vēl vairāk palielinot pieprasījumu pēc ārējām skaņas skatuvēm filmēšanai.

Viņa uzņēmums pārliecinoši turpināja darbu pat pandēmijas laikā. Beidzoties Meidijas pārraidīšanai un pēc ekskluzīvā līguma beigām ar Vinfrijas tīklu OWN Perijs savu skatu vērsa uz BET, kas cīnījās ar problēmām, un uz tā bāzes izveidoja BET+ straumēšanas servisu. Tīkls ienesa Perijam 150 miljonus dolāru gadā par, minimums, 90 epizožu veidošanu līdz 2025. gadam. Straumēšanas serviss BET, kas augustā sasniedza miljonu abonementu, un citi Viacom īpašumi ir ieguvuši ekskluzīvas tiesības pārraidīt šos šovus piecus gadus, kā arī atkārtotas pārraides tiesības uz Peina māju, Iepazīstieties, Brauni un Uz labu vai ļaunu, plus dažus citus viņa darbus, kurus tagad Kerijs steidz izmantot. Pēc pieciem gadiem tiesības uz visiem šiem BET finansētajiem šoviem nonāk atpakaļ Perijam. The Oval un Sistas ir kļuvušas par BET visaugstāk novērtētajām programmām to pirmajās sezonās.

Kas ir pats labākais? “Man nav vienošanās par nekonkurēšanu,” saka Perijs, un tas nozīmē, ka tiks veidots vēl vairāk projektu, kā A Fall From Grace, kas debitēja Netflix janvārī un saņēma atbaidošas atsauksmes, kā arī 26 miljonus skatījumu pirmajā nedēļā. Perijs plāno finansēt citu melnādaino režisoru darbus, kurus Holivuda nav ievērojusi.

Tikmēr, pateicoties Džordžijas štata nodokļu atvieglojumiem, arī citi tirgus dalībnieki gatavojas papildu kapacitātei. Perijs jau ir izīrējis savas studijas Volta Disneja studijas Melnās panteras filmēšanai, Vila Smita Bad Boys for Live un televīzijā pārraidītā The Walking Dead veidošanai. Pagājušajā gadā Disney, Warner Bros un citas lielākās studijas, kā arī jaunpienācēji Netflix, Amazon un Apple kopā iztērēja 100 miljardus dolāru par oriģinālu saturu, aprēķinājis konkurenta Pinewood Atlanta Studios vadītājs Frenks Patersons. Viņa studija arī atrodas Atlantā, tikai 20 jūdžu tālāk uz dienvidiem.

Studijai turpinot darbu, Perijs līdzīgi Warner un Universal pievēršas nekustamā īpašuma attīstīšanai un plāno atvērt restorānus, veikalu un izklaides kompleksu ar teātri un tematisko parku. Tas ir kā Džimija Bafeta Margaritaville, bet ar mājīgo dienvidu virtuvi. Perijs atzīst, ka tas liks viņam izkāpt no komforta zonas, tas būs nebijis vēriens, kontrole… un kreditēšana, ņemot vērā, ka pirms tam viņa biznesam pārsteidzoši labi veicās ar paša finansējumu, turklāt vienmēr maksājot pilnā apmērā skaidrā naudā. Viņš plāno arī palīdzēt sievietēm, kas cietušas no cilvēku tirdzniecības, un LGBTQ jauniešiem, izveidojot akadēmiju, kurā bērniem, kas auguši līdzīgos apstākļos kā viņš pats, tiks mācītas lietas, kuras viņam nebija iespēja apgūt, piemēram, finanšu pratība.

Risks ir tā vērts. “Varu iziet ārā, paņemt rokās smiltis apzinoties, ka pa šo zemi reiz soļoja konfederātu karavīri, kuri shēmoja un plānoja, kā savaldīt un kontrolēt melnos,” saka Perijs. “Fakts, ka esmu šeit, uz konfederātu zemes, un ka simtiem melnādaino cilvēku šeit nāk un pelna sev iztiku, liecina par pārmaiņām.”

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem