USD 0.83 btc 52897.42
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.83 btc 52897.42
Uzņēmēji 01. Februāris

Sliktākais darījums vēsturē

Noa Kiršs

Forbes ASV

Pēc atlaišanas no biļešu tirdzniecības giganta StubHub, kuram viņš bija līdzdibinātājs, Ēriks Beikers mēģināja izlīdzināt rezultātu, savācot četrus miljardus dolāru, lai uzņēmumu atpirktu. Bet jau pēc dažām nedēļām kompānija krita koronavīrusa nežēlastībā un tika iznīcināta.

Ir 2019. gada Pateicības dienas vakars, un Ēriks Beikers jau svin. “Nav labāka laika kā tagad, lai apmeklētu pasākumus,” viņš smīkņājot saka, skaidri zinot, ka pats no gandrīz visiem gūst peļņu. Tikai pirms divām dienām Beikers bija paziņojis par lielāko darījumu savā dzīvē – viņa tiešsaistes biļešu tirgotājs Viagogo par 4,05 miljardiem dolāru no eBay iegādājās lielāko konkurentu StubHub. Tas bija Beikera triumfs un arī atriebība. Viņš bija viens no StubHub līdzdibinātājiem, kad vēl mācījās Stenfordas biznesa skolā, taču vēlāk partneris viņu padzina no uzņēmuma, un Beikers slepenībā ārpus ASV izveidoja Viagogo. Nu bija pienākusi ilgi gaidītā atriebība. Viņš izteicās: “Tas ir personiski saviļņojoši, kad abi mani bērni ir man līdzās un ir apvienojušies.”

Trīs mēnešus vēlāk, 13. februārī, tika noslēgts darījums. Beikera (47) uzņēmums samaksāja par to ar divu miljardu dolāru aizdevumu un diviem miljardiem skaidrā naudā, izveidojot globālu biļešu tirgošanas milzi, kas pērn pārdevis biļetes uz miljoniem pasākumu un nodrošinājis 1,5 miljardu dolāru ieņēmumus. Ar saviem 23 % šajā jaunajā kompānijā Beikers bija tuvu tam, lai kļūtu par miljardieri.

Taču tad pasauli paralizēja pandēmija.

Koronavīrusam izplatoties Āzijā, tad – visā Eiropā un tiekot arī līdz Ziemeļamerikai, tika slēgti stadioni, mākslinieki steidza atcelt koncertus, pat Brodvejas šovi tika apturēti, izgaisinot nebūtībā, pēc analītiķu aplēsēm, vismaz 90 % StubHub un Viagogo apgrozījuma. Marta beigās StubHub ASV atlaida divas trešdaļas darbinieku. Aptuveni tajā pašā laikā Moody’s pazemināja uzņēmuma potenciāla novērtējumu no stabila uz negatīvu.

“Tā ir pārsteidzoša neveiksme – veikt četrus miljardus dolāru vērtu darījumu četras nedēļas pirms visas nozares sagrūšanas,” saka Ēriks Fullers, biļešu tirdzniecības tirgus konsultants. Kaut arī papildu izdevumi nav lieli, uzņēmumiem nav uzkrājumu. Pēc Fullera domām, StubHub drīzumā varētu pieteikties maksātnespējai, ja vien kāds to neizglābs. (StubHub atteicās no komentāriem, bet Sports Business Journal pārstāve aprīlī pastāstīja, ka “bankrotēt tas negrasās”).

Tomēr kļūst aizvien sliktāk. Lielbritānijas valdība ir sākusi izmeklēšanu par aizliegtas vienošanās faktu, kas lika vismaz līdz jūnijam Viagogo un StubHub darboties atsevišķi. Viagogo pārstāvji apgalvo, ka sadarbojas ar izmeklēšanu. Tas ir ne tikai liedzis iespēju uzlabot biznesa procesus uzņēmumā – Beikers pat nevar piezvanīt StubHub vadītājiem, lai palīdzētu viņiem krīzes laikā, kaut arī patiesībā uzņēmums pieder viņam.

Panākumus vienmēr nosaka kāda daļa veiksmes un izdevīgs brīdis. Šajā gadījumā Beikeram – viņš vairākas reizes jau ir atteicies no atkārtotas intervijas – nebija ne viena, ne otra. Tas ir retums, ja par darījumu var kaut ko spriest pēc vairākiem mēnešiem, taču šoreiz verdikts ir galīgs – Beikera darījums ieies pasaules vēsturē kā viens no neveiksmīgākajiem. Tas tika noslēgts vien dažas dienas pirms tam, kad pandēmija izpostīja pasākumu biļešu tirdzniecības biznesu, kurā viņš tik ļoti centās gūt panākumus.

Beikera CV – Hārvarda, Stenforda, McKinsey, Bain – izklausās pēc instrukcijas, kā kļūt bagātam. Par šādu attīstības trajektorijai Beikeram, iespējams, jāpateicas dinastijai, kurā viņam laimējies piedzimt. Viņa mātes tēvs bija nekustamā īpašuma uzņēmējs, bet tēva tēvs vadīja Baker Industries – drošības kompāniju, kas ražoja bruņotas automašīnas. Beikera tēvs Malkolms pārņēma ģimenes biznesu, kas 1977. gadā tika iegūts par 118 miljoniem dolāru (aptuveni 500 miljoni mūsdienās). “Manī tas tika ieaudzināts – pozitīvās emocijas, ko izraisa kaut kā jauna radīšana, kad pats sev esi priekšnieks, pats esi atbildīgs par savu likteni,” atklāj Beikers. “Nezināju, kā tas izpaudīsies manā dzīvē.”

Viņš sāka ar iestāšanos Hārvardā, tad sekoja tik daudzu iestaigātais ceļš uz McKinsey, lai nopelnītu daudz naudas. Tomēr viņam ātri apnika. “Man tas nebija vajadzīgs,” Beikers stāstīja intervijā USC 2012. gadā. “Tur ir ārkārtīgi daudz cilvēku ar augstu IQ līmeni, kuri nav nepārtraukti pārsteidzoši komerciāli veiksmīgi.”

Pēc diviem gadiem, 1997. gadā, Beikers pārcēlās uz privātā kapitāla uzņēmumu Bain Capital, ko tolaik vadīja Mits Romnijs. “Protams, es biju hierarhijas pašā apakšā,” Beikers stāsta, “bet divu gadu laikā Bain Capital es iemācījos vairāk nekā jebkur citur līdz šim.”

Tieši strādājot Bain, viņš pirmo reizi iedomājies par biļešu tirdzniecību tiešsaistē. Viņa draudzene Brodvejā gribēja redzē Karali lauvu, bet biļetes nebija pieejamas, tāpēc nācās meklēt otrreizējā tirgū. Viņš atceras, ka toreiz nodomājis: “Kā to vispār darīt? Man būtu tiešsaistē jāatrod biļešu tirgotājs, kuram nāktos ievērojami pārmaksāt. Nav pārāk jautri.”

Tā nu viņš loloja savu ideju, līdz nākamā gada rudenī iestājās Stenfordas Biznesa skolā. Tur Beikers satika Džefu Flūru, pirmkursnieku ar spēcīgu zodu un privātā kapitāla fondu pieredzi. Jaunie uzņēmēji pieteica Beikera koncepciju Stenfordas ikgadējā biznesa plānu konkursā. Vairāku desmitu ideju konkurencē viņi iekļuva starp sešiem finālistiem. Tomēr fināla dienā jauno uzņēmēju duets neieradās. “Mēs vēlējāmies palikt nepamanīti potenciālajiem konkurentiem,” atklāja Flūrs, kurš kopš tā laika ir nodibinājis arī riska kapitāla kompāniju Craft Ventures, kas cita starpā investējis arī Houzz, Twilio un Warby Parker.

Jau tad pirmo reizi šķīrās dibinātāju ceļi. Flūrs pārtrauca studijas, lai darbotos biznesā nelielā komandā kopā ar Twilio dibinātāju Džefu Lavsonu, kurš tagad ir miljardieris. Tas bija riskanti – tikko bija pārsprādzis dotcom burbulis. “Mēs it kā peldējām pret straumi,” atceras Flūrs.

Beikers palika Stenfordā, piedāvājot iesaisti no ārpuses un saglabājot daļas uzņēmumā. “Sākotnēji viņš tam nevēlējās veltīt daudz laika,” stāsta viens no pirmajiem StubHub darbiniekiem. 2000. gada oktobrī tika atklāta mājaslapa – bez Beikera piedalīšanās.

Kad Beikers 2001. gadā atgriezās prezidenta amatā, Flūrs, kurš līdz tam strādāja par uzņēmuma vadītāju un bija tā lielākais individuālais akcionārs, jau bija ievērojami uzlabojis biznesa plānu. Brokeri un biļešu īpašnieki paši varēja mājaslapā izvietot savas biļetes; StubHub saņēma komisiju gan no pārdevēja, gan pircēja; komisijas maksa bija vidēji 23 procenti.

2004. gadā, kaut gan biznesam veicās ļoti labi, dibinātāji nevarēja sadzīvot. Pēc Fortune informācijas, Beikers vēlējās koncentrēties uz sadarbību ar lielākajām sporta līgām, bet Flūra plāns bija attīstīt StubHub kā neatkarīgu vienību. “Tā nav pirmā reize, kad mēs savā starpā kašķējamies,” pērn novembrī atzina Beikers. “Tikai tāpēc, ka tā lietas bija iekārtotas, Džefam piederēja mazliet lielāka uzņēmuma daļa nekā man.” Pēc Beikera domām, valde un Flūrs nevēlējās viņu uzņēmumā. “Viņi vienkārši teica – tevis nav. Esi atlaists. Ej prom.”

Beikers apsvēra domu, ka varētu vienu gadu veltīt pasaules apceļošanai. Bet tad viņam ienāca prātā labāka ideja. Atstājot StubHub, uzņēmums viņam nelūdza parakstīt vienošanos par nekonkurēšanu. “Doma droši vien bija – ak, Ēriks taču ir otrs lielākais akcionārs, viņš noteikti nekonkurēs,” spriež Beikers. Bet tā bija kļūda. Nepagāja ne mēnesis pēc šķiršanās, kad, plānojot pasaules apceļošanu, Beikers pēkšņi atskārta – viņa kolēģi ir daudzu attīstības gadu attālumā līdz nonākšanai Eiropas tirgū. Un nolēma viņus izkonkurēt.

Ģērbies gaiši zilā kreklā kā vienmēr, Beikers 2006. gada augustā noorganizēja lielo atklāšanu Eiropā. Pēc gadu ilgas slepenas plānošanas viņš sarīkoja Viagogo atklāšanas preses pasākumu, kurā piedalījās arī Manchester United un Chelsea Football Club vadītāji. “StubHub nezināja, ka es izveidoju šo uzņēmumu, līdz mēs par to paziņojām,” Beikers atklāja Forbes. “Domāju, viņi bija šokā.”

Taču viņa prieks par atriebību nebija pārāk ilgs. Nākamajā gadā StubHub par 310 miljoniem dolāru nonāca eBay īpašumā. Beikeram šis darījums nebija pa prātam, jo viņam šķita, ka Flūrs kompāniju pārdod pārāk ātri; to viņš vēlāk atklāja Wall Street Journal. Taču, kaut gan viņš balsoja pret, darījums tika noslēgts. Beikeram atlika savākt naudu un pievērsties Eiropas tirgum.

Viagogo izmantoja līdzīgu stratēģiju kā StubHub, piesaistot virkni spožu investoru, ieskaitot Štefiju Grāfu, Andrē Agasi un LVMH dibinātāju miljardieri Bernāru Arno. Lai nepieļautu, ka viņu kārtējo reizi izstumj no uzņēmuma, Beikers paturēja sev lielāko daļu balsstiesīgu akciju, kas garantēja pilnīgu kontroli. “Par paraugu es izvēlējos Putinu un politbiroju,” viņš jokoja 2012. gadā – vairākus gadus pirms tam, kad tādi pašiznīcinoši vadītāji kā Adams Neimans un Treviss Kalaniks padarīja šādu modeli nepievilcīgu. Beikers apgalvo, ka Vigogo attīstījās ātrāk nekā StubHub savos pirmajos gados. Jau no 2011. gada platforma apgrozīja simtiem miljonu dolāru transakcijās ik gadu. Līdz 2019. gadam uzņēmums ar peļņu apgrozīja jau miljardus. Pēc Forbes vērtējuma, tā bruto peļņa pagājušajā gadā bija 25 %, pat neraugoties uz piesātināto tirgu un konkurenci ar tādiem spēlētājiem kā Ticketmaster, Vivid Seats, Eventbrite, SeatGeek un, jā, arī StubHub, kura peļņa bija nedaudz mazāka.

Tomēr šo attīstību nedaudz aizēnoja negatīvs atspoguļojums presē – mākslinieki bija neizpratnē par augstajām biļešu cenām, pircējiem nepatika slēptās maksas un neesošu pasākumu piedāvājums. 2018. gadā Apvienotās Karalistes digitālo un radošo nozaru ministre Margota Džeimsa BBC pauda: “Neizvēlieties Viagogo. Viņi ir sliktākie.”

“Pretrunas bijušas vienmēr,” novembrī sacīja Beikers Forbes. “Kad tiek izjaukta lietu kārtība, cilvēki ir jāizglīto… Mums ir jākļūst labākiem. Un tas ir tas, ko darījām.”

Tajā pašā laikā ASV eBay – StubHub īpašnieks – arī izjuta spiedienu. Gandrīz gadu kareivīgais miljardieris Pols Singers un viņa riska ieguldījumu fonds Elliott Management mēģināja pārliecināt uzņēmumu pārdot savus ar pamatdarbību nesaistītos aktīvus, ieskaitot StubHub. Un Elliott cīņā zaudē ļoti reti... Singers ir slavens ar savu cīkstēšanos ar Argentīnas valdību 15 gadu garumā par obligāciju apmaksu; beigu beigās 2016. gadā viņš no valsts saņēma 2,4 miljardus dolāru. Šajā gadījumā eBay tā bija milzīga veiksme.

Taču par sevi Beikers atteicās uztraukties pat tad, kad 30. janvārī, divas nedēļas pirms viņa darījuma noslēgšanas, Pasaules Veselības organizācija paziņoja, ka Covid-19 apdraud visu pasauli. Atriebība šķita pārāk vilinoša, lai no tās atteiktos. Pirms vairākiem gadiem viņš bija guvis smagu mācību, izlemjot palikt Stenfordā un ejot uz visu banku ar StubHub. Tas viņam maksāja daļu uzņēmumā un vēlāk arī karjeru. Taču šoreiz Beikers bija pilnīgi pārliecināts.

Viņš finansēja darījumu ar aizņēmumu, kā arī piesaistīja papildu līdzekļus no saviem diviem lielākajiem investoriem: riska kapitāla firmas Bessemer Venture Partners un privātas investīciju kompānijas Madrone Capital Partners, kas ir saistīta ar Wallmart īpašnieku Voltonu ģimeni. (Neviens no viņiem komentārus nesniedza.) Pēc iegādes Beikers CNBC mierpilni atzīmēja: “Tagad vīruss ir izolēts tikai Āzijā.”

Nu, kad pasaule ir mainījusies burtiski  vienas nakts laikā, Beikera pārliecība ir izplēnējusi. Pasākumu atcelšanas bija gluži kā cunami: Madonna, March Madness, Nascar, South by Southwest, Oktoberfest Minhenē, Vimbldona... Cilvēki pieprasīja atmaksāt naudu par iegādātajām biļetēm. ASV StubHub tam pretojās, izņemot gadījumus, kad tas tiesiski tika liegts. Tā vietā uzņēmums sāka piedāvāt kuponus 120 % vērtībā no biļetes sākotnējās cenas; tas ir pretrunā ar viņu pašu atmaksas politiku. Problēma ir tā, ka naudas viņiem vienkārši nebija. Gadiem ilgi StubHub darbības pamatā bija peldošā sistēma. Apstrādājot darījumu, pārdevējs nekavējoties saņēma savu daļu pat tad, ja līdz pasākumam vēl bija vairāki mēneši. Koronavīrusa apstākļos atgūt naudu no tūkstošiem pārdevēju vienlaikus nešķita reāli. “Nav iespējams, ka viņi atmaksātu visu naudu, nepiesaistot papildu līdzekļus,” saka Ēriks Fullers. Viņus gaidīja satricinājums sociālajos tīklos un, iespējams, pat tiesvedības. (Aprīlī kāds vīrietis no Viskonsinas iesniedza tiesā kolektīvo pieteikumu par pieciem miljoniem dolāru. Uzņēmums atteicās sniegt komentārus.)

“Daudziem uzņēmumiem, kas darbojas ar viena mēneša vai trīs mēnešu horizontu, būs grūtības izdzīvot,” spriež Freds Rosens, kurš no 1982. līdz 1997. gadam vadīja Ticketmaster. “Taču mirklī, kad pasākumus atkal būs atļauts apmeklēt klātienē, būs StubHub 2… Biznesa koncepcija nepazūd. Jautājums ir – cik ilgi tu vari izdzīvot lietū?”

Pagaidām Beikera uzņēmums vēl aizvien ir maksātspējīgs. Martā Moody’s ziņoja, ka uzņēmuma kontos ir vairāk nekā 400 miljonu dolāru, ar ko pietiek vismaz pāris mēnešiem. Arī Beikera investoriem ir dziļas kabatas – ja pieņem, ka viņi ir gatavi riskēt ar vēl lielākiem ieguldījumiem uzņēmumā ar neskaidru nākotni.

Problēma ir tāda, ka neviens nezina, kas mūs sagaida nākotnē. StubHub un Viagogo būs starp pēdējiem biznesiem, kuri atdzīvosies. Viņi paļaujas ne tikai uz pasākumiem (kuriem būs nepieciešama vakcīna, pirms pilnībā atjaunoties), bet arī uz pārmērīgo pieprasījumu, kas liek pircējiem doties uz otrreizējo tirgu. Tas var prasīt gadus.

Cik gan ātri viss ir mainījies. “Es domāju, ka mēs šobrīd atrodamies divu ļoti labu tendenču krustojumā,” pirms iegādes apgalvoja Beikers. “Viena ir tā, ko es saucu par globalizāciju, jo pasaule ir kļuvusi daudz mazāka, un otra ir pasākumi ar apmeklētājiem.” Taču tad vēji pagriezās pretējā virzienā un aiznesa sev līdzi Beikera spožos plānus. Viņš pats uzrakstīja stāsta beigas... tikai ne tādas, kā bija vēlējies.

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem