USD 0.93 btc 21405.00
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.93 btc 21405.00
Uzņēmēji 27. Oktobris 2022

Jaunu ceļu atklājējs

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

Jānim Kuļikovskim izdevies izveidot globāla mēroga biznesu L.J.Linen, kura pakalpojumus pērk industrijas līderi. Turklāt ar to viņš piedalās pārtikas trūkuma problēmas risināšanā.

Pagājušā gada 23. marts ģimenes uzņēmumam L.J.Linen atnesa nejauku ziņu – 400 metru garais Japānas uzņēmumam piederošais kuģis Ever Given bija iestrēdzis Suecas kanālā, un atbrīvot to izdevās tikai pēc nedēļas. Dažu dienu laikā Suecas kanālā un pie tā, gaidot savu rindu, iesprūda vairāk nekā 400 kuģu. Veiksmīgākie palika Sarkanajā jūrā, bet daļa – pašā kanālā. Viens no šiem kuģiem veda arī L.J.Linen piederošas kravas – dzīvnieku izcelsmes lopbarības komponentes.

Taču vēl nejaukāks bija Covid-19 pandēmijas sākums, kad, sākoties lielākām problēmām, Ķīna – viens no lielākajiem konteineru pārvadājumu spēlētājiem – savu valsti slēdza un uz laiku pārstāja eksportēt arī preces, atstājot visu pasauli konteineru deficītā. L.J.Linen kravas iestrēga Saūda Arābijas tranzītostā trīs nedēļas, radot arī reālus zaudējumus. Covid-19 pandēmijas izraisītie piegāžu pārrāvumi izraisīja loģistikas nozares krīzi, ko izjuta visa pasaule – kompānijas cieta zaudējumu, notika tikai četri no astoņiem pasaules mēroga darījumiem loģistikas nozarē. 2020. gada pirmajā pusgadā pasaulē notika tikai 92 MNA darījumi loģistikas jomā, kas pārsniedza 50 miljonus dolāru (gadu iepriekš bija 138 tādi darījumi), kopējais darījumu apjoms šajā nozarē 2020. gada pirmajā pusgadā saruka vairāk nekā uz pusi un bija 29,9 miljardi dolāru (gadu iepriekš – 69,4 miljardi). Bet Eiropā bāzētas kompānijas izrādīja pārsteidzošu mieru un īstenoja 33 MNA darījumus – tikpat, cik pirms gada, liecina kompānijas PWC dati.

Gadiem ilgusī konteineru trūkuma problēma kovida laikā saasinājās, taču tā bija jūtama arī pirms tam un ir aktuāla arī patlaban. Tad vēl energoresursu cenu pieaugums, tostarp degvielai, un Krievijas iebrukums Ukrainā, kas izraisīja labības krīzi. Inflācija, kas katru mēnesi sasniedz jaunus rekordus… Visi šie apstākļi šķiet būtiski, vērtējot jebkuru biznesu, kas strādā distribūcijas un loģistikas jomā.

Taču Jānim Kuļikovskim un viņa L.J.Linen ir visi priekšnosacījumi, lai nozares krīzi gandrīz neizjustu: esamība pārtikas ķēdē, produkti ar ilgu derīguma termiņu un tirgus, kur viņa piegādātie produkti ir kritiski nepieciešami globālās pārtikas krīzes risināšanai. Arī enerģijas cenas un citu izdevumu palielināšanās nav kritiska tieši tāpēc, ka uzņēmums strādā pārtikas segmentā. “Mēs šos kāpumus varam integrēt cenā, un lielas ietekmes nebūs, jo gan cilvēki turpinās ēst un mums būs izejvielas, gan dzīvnieki turpinās ēst, tāpēc mums būs noiets,” saka Jānis, piebilstot, ka visas trīs krīzes – kovids, karš Ukrainā un loģistikas krīze – uzņēmumam ir drīzāk palīdzējušas. “Par mūsu produktiem sāka parādīties pastiprināta interese, jo lopbarības ražotāji saprata, ka viņi ir atkarīgi no komponentēm. Tāpēc durvis, kas mums agrāk bija ciet, tagad pavērās. Gan kovids, gan karš izraisīja cenu svārstības, kas lika ražotājiem meklēt alternatīvas.”

Strādājot nestabilajos Āzijas un Āfrikas tirgos, LINEN (uzņēmuma SIA L.J.Linen zīmols) īpašnieki riskē vairāk, tomēr šķiet, ka viņiem izdevies tur būt pirmajiem un sarežģītos apstākļos izvirzīties līderpozīcijās. Par riskiem Jānis drīzāk dēvē valūtas svārstības un politisko nestabilitāti, kas var izraisīt apvērsumus un būtiski izmainīt likumdošanu, ietekmējot uzņēmējdarbību. Tagad LINEN galvenais darbības reģions ir Dienvidaustrumāzija, kas veido 65–70 % apgrozījuma, kā arī Āfrika (30 %).

Lauku puika no Aizputes Jānis Kuļikovskis pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pārcēlās uz dzīvi galvaspilsētā, kur piedzīvoja bērna pirmo šoku – atšķirībā no mazpilsētas šeit neviens īpaši negribēja iepazīties, turklāt runāja svešā – krievu – valodā. Jānis gan ātri apguva pilsētnieka iemaņas. Viņa mācību laiks pagāja, kā pats saka, “klasiskā rīdzinieka komplektā” – mācījies Valda Zālīša pamatskolā, pēc tam Rīgas 1. ģimnāzijā, vēlāk Rīgas Ekonomikas augstskolā (SSE Riga). Pavisam nesen, atbalstot sievu Zani, viņš papildus ieguva juridisko izglītību, kā arī eMBA, vēlreiz iestājoties SSE Riga. Arī tālāk šķita, ka viss ies klasisku rīdzinieka ceļu, proti, Jānis bija pieteicies darbā Swedbank, tomēr līdz tai netika. “Mūsu ģimenē visiem ir uzņēmēja gars,” saka Jānis. Ar biznesu nodarbojās gan viņa mamma Līvija, gan brāļi. Līdz ar to arī viņam gan pirmā, gan visas pārējās darbavietas ir saistītas ar biznesu.

2004. gadā Jānis sāka strādāt uzņēmumā Reneta, kas tolaik piederēja igaunim – investoram Lukam Edam, kā arī Jāņa mammai Līvijai un brālim Viesturam. “Mūsu mērķis bija izveidot dzīvnieku izcelsmes atkritumu savākšanas sistēmu un pārstrādi atbilstoši Eiropas Savienības standartiem. Runa ir tieši par pārtikas atkritumiem no lielveikaliem un pārtikas ražotājiem,” Jānis stāsta, piebilstot, ka sākotnēji visi atkritumi tika izmesti konteineros vai arī aprakti kaut kur mežā, turklāt tie skaitījās bīstamie atkritumi. “Mūsdienās gan nekas nav atkritumi, bet gan resursi.”

Tolaik Reneta īpašnieki bija uzrakstījuši projektu atkritumu pārstrādes rūpnīcas būvniecībai. “Man iedeva atslēgas, pirmo cilvēku Saldū, kur atradās uzņēmums, un uzdevumu – uztaisīt visu. Tā es bez pieredzes no nulles sāku veidot atkritumu savākšanas biznesu – bija jānodarbojas ar loģistiku, naktīs rakstīju atskaites, jo valsts šo biznesu subsidē, tā ir ieinteresēta, lai visi atkritumi tiktu savākti, un tādēļ bija daudz birokrātijas,” savu uzņēmēja karjeras sākumu atceras Jānis.

Reneta jau pirms tam nodarbojās ar atkritumu savākšanu, taču tos veda pārstrādāt uz Lietuvu, kur šāda rūpnīca bija. “Kādu dienu lietuvieši deva mājienu, ka būtu forši, ja viņi varētu nopirkt mūsu biznesu. Patiesība gan bija tāda, ka tā bija brīvprātīgā piespiedu pārdošana, jo viņi jebkurā brīdī varēja pateikt, ka vairs neņems tos mūsu atkritumus, un tad domājiet paši, kur pārstrādāsiet,” Jānis stāsta. Katrā ziņā rūpnīca tika pārdota lietuviešiem un vēlāk pārdēvēta par Biovast; tā specializējas tieši zivju atkritumu pārstrādē. Rūpnīca strādā joprojām, tiesa, vai nu ne pārāk labi, vai, gluži otrādi, investē, lai paplašinātos. Uzņēmums pērn apgrozīja 12 miljonus eiro, bet cieta 15 miljonu zaudējumus.

Kad Jānis jau bija gatavs atkal meklēt darbu, otrs brālis Viesturs uzaicināja viņu pie sevis nekustamā īpašuma jomā. Viņam bija uzņēmums, kas grasījās Rīgā attīstīt trīs projektus. Pazīstamākais no tiem bija Tekstiliana, kura īstenošanai brāļi piesaistīja slavenu investoru – finanšu kompāniju no ASV Lehman Brothers. Taču tolaik projektus īstenot tā arī neizdevās, jo sākās globālā finanšu krīze un  Lehman Brothers bankrotēja. “Patiesībā manam brālim tas bija neticami veiksmīgs darījums – izdevās iziet no projekta pavisam neilgi pirms krīzes sākuma,” Jānis saka.

Uzreiz pēc šā mēģinājuma vecākais brālis nāca klajā ar ideju izveidot pārtikas internetveikalu un to arī izdarīja, uzaicinot piedalīties arī Jāni. “Tagad mēs smejamies, ka ideja bija laba, tikai nāca 12 gadus par agru – laikā, kad bija viens internetveikals ASV un viens Lielbritānijā,” rūgto pieredzi atceras Jānis, atzīstot, ka šajā projektā apgūtas visdārgākās un smagākās mācības. “Uzbūvējām noliktavu, sākām strādāt un pēc trim dienām sapratām, ka pārdot neizdodas un viss jāmet ārā, jo derīguma termiņš beidzās, pārtika bojājās. Beigās vienkārši šoferis brauca uz Rimi, visu pirka un piegādāja… Bet ar tādu pieeju neko nevarēja nopelnīt.”

Tomēr vieglākos ceļus Jānis nemeklēja un pat pēc piedzīvotajām neveiksmēm nenolaida rokas, bet gan pievienojās savai mammai Līvijai, kura pēc izglītības ir pārtikas tehnoloģe. “Mēs caur paziņām bijām dzirdējuši, ka Dienvidāfrikas Republikā ir nepieciešams lina audums, un nolēmām par to painteresēties. 2005. gadā Latvijā oficiālā vizītē ieradās Skandināvijā rezidējoša Dienvidāfrikas vēstniece, kura apciemoja arī mūsu uzņēmuma biroju. Pēc tam mēs braucām uz Dienvidāfriku, tikāmies ar amatpersonām Rūpniecības ministrijā un faktiski neapzinoties sākām veidot gandrīz vai starpvalstu ekonomiskās attiecības,” uzņēmējs atceras. Taču lina rūpals izrādījās par sarežģītu ne tik daudz no loģistikas viedokļa, cik tāpēc, ka bija jāsacenšas ar Ķīnu un Indiju, kas cenas ziņā jau tad varēja izkonkurēt jebkuru. “Mēs ar savu kvalitāti īsti neiederējāmies. Šķiet, nozare Latvijā arī dabiskā ceļā izbeidzās,” viņš spriež.

Toties Āfrikas kontinents pavēra citas iespējas. “Mamma ar dzīvnieku izcelsmes produktu tirdzniecību nodarbojās vēl kopš 1994. gada, taču tikai divtūkstošo gadu vidū, apsverot sortimenta paplašināšanas iespējas, saprata, ka no dzīvniekiem var iegūt olbaltumvielas, taukus un citas komponentes, ko tālāk var pārstrādāt un izmantot.”. Teorētiski to varēja darīt jau rūpnīcā Saldū, taču to nācās pārdot, tāpēc ideja par dzīvnieku izcelsmes atkritumu pārstrādi joprojām bija dzīva. “Mamma pati uzrunāja lopbarības ražotājus un piedāvāja pamēģināt olbaltumvielu piedevas,” atceras Jānis. Kas tad ir šis produkts?

“Viss, kas paliek pāri no dzīvniekiem, bet cilvēki Eiropā to neēd. Nagi, ragi, iekšas, tauki… Apstrādājot augstā temperatūrā, tie pārtop vai nu par miltiem līdzīgu olbaltumvielu piedevu, ko izmanto lopbarības uzlabošanai, vai arī tie var būt dzīvnieku tauki, ko tālāk izmanto kosmētikā un citās nozarēs. Šie ir tikai divi piemēri, patiesībā produktu ir daudz,” stāsta Jānis. LINEN mājaslapā norādīti vismaz 40 produkti, ko piedāvā piegādāt uzņēmums, turklāt sortiments paplašinās. “Lai arī pamata produkts ir tieši olbaltumvielas lopbarībai, dzīvnieku barībai, zivīm, mēs mērķtiecīgi meklējam produktus, kuriem varam dot otro elpu, piemēram, pārtikā izmantoto eļļu, pareizi apstrādājot, var izmantot biodegvielas ražošanā. Eiropā, protams, tas nav nekas jauns, taču tirgos, kuros strādājam mēs, tādas nozares vēl neeksistē.”

Viņam ir izdevies atrast zelta vidusceļu un būt īstajā laikā īstajā vietā. Ja uzlūko katru biznesa virzienu atsevišķi, varētu teikt, ka sākt biznesu tādā jomā nekad neatmaksāsies, galu galā katra biznesa komponente pati par sevi nav unikāla – LINEN apvienojas atkritumu pārstrāde, loģistikas un distribūcijas bizness, lopbarības ražošana. Nekas no tā nav unikāls, taču viss kopā izrādījās perfekti piemērots un ļoti pieprasīts Āfrikā un Āzijā.

Saruna ar Jāni ātri atklāj viņa personību. Viņš ir vizionārs, maz runā par kaut kādām biznesa tehniskajām detaļām, ietekmējošiem faktoriem, taču redz lielo bildi, un viņam ir pilnīgi skaidrs galvenais – kādu problēmu risina viņa bizness un kāpēc tas ir vajadzīgs.

“Mūsu loma ir palīdzēt jaunattīstības valstīs uzlabot dzīvnieku produktivitāti un produktivitāti vispār, būt par vienu no posmiem pasaules pārtikas krīzes risināšanā,” skaidro Jānis un min vairākus piemērus. “Āfrikā vistu baro sešus mēnešus, un tā izaug sportiska un slaida, bet Eiropā vistu izaudzē četrās nedēļās ar pilnīgi citu gaļas daudzumu. Mēs parādām, kā var darīt citādi un iegūt daudz vairāk. Ir arī izglītbas komponente – mēs vedam profesorus no Eiropas, kas palīdz izglītoties, nodod cilvēkiem zināšanas, informāciju, lai uzlabotu ražīgumu. Dažreiz tas ir tieši tik vienkārši kā ieteikt, ka dzīvniekiem vajag dot tīru ūdeni, bet tāpat ir vajadzīgs kāds, kas velta savu laiku, resursu un to pasaka. Mēs palīdzam dzīvnieku audzēšanu padarīt efektīvāku, mācām, ka var ražot citādi un iegūt vairāk ar to pašu ieguldījumu. Varbūt izklausās pēc mākoņu stumšanas, bet iekšēji esam sev nodefinējuši, ka palīdzēsim pabarot arī citus.”

Jāni un LINEN komandu uztrauc enerģētikas krīzes ietekme uz nabadzīgākajām valstīm. “Šābrīža problēmas parāda, cik ļoti nevienlīdzīga ir pasaule. Mēs, piemēram, varēsim samaksāt arī desmit reižu vairāk par degvielu, ja vajadzēs, un spēsim par sevi parūpēties. Bet tad, kad mēs maksāsim desmit reižu vairāk, tad jaunattīstības valstis vispār nevarēs paēst. Runa ir ne tikai par pārtikas pieejamību un drošību, bet arī par stabilitāti. Ja cilvēkiem nebūs pārtikas, tad arī miera nebūs. Mēs jau tagad redzam – ja cilvēkiem par elektrību grūti samaksāt, viņi kļūst tramīgāki. Ja cilvēki netiks pie pārtikas, tad būs game over,” situāciju raksturo Jānis.

Kā tad uzbūvēt biznesu pilnīgi svešās valstīs, svešos, eksotiskos kontinentos? Pagaidām Āfrikas vidienē nekā nav – ne infrastruktūras, ne noliktavu, ne izpratnes par normālu, caurspīdīgu biznesu. Toties ir milzu korupcija. “Mēs meklējām noliktavu, bet tur tā asociējas ar šīfera jumtu uz klaja lauka. Jāskaidro, ka vajag arī sienas,” skaidro Jānis. Produktu nogādāšana arī ir ļoti sarežģīts process – tas ietver loģistiku, atmuitošanu, valūtas riskus, noliktavu neesamību, iekšējās piegādes ķēdes, galu galā arī pašu klientu meklēšanu, kas ir atsevišķs process katrā valstī.

“Reiz mūs uzrunāja lopbarības ražotājs – milzīga starptautiska kompānija, kas sāka Nigērijā ražot lopbarību. Nigērija ir Āfrikas lielākā valsts no iedzīvotāju skaita viedokļa. Viņi paši palūdza, vai varam piegādāt konkrētas sastāvdaļas. Uzņēmumu, es, protams, zināju, bet šķita neticami, ka tas pats varētu mūs uzrunāt, jo tas ir liels pasaules spēlētājs, kura vērtība ir ap desmit miljardiem dolāru. Tas ir pasaulē lielākais kokvilnas un Indijas riekstu tirgotājs,” lielāko klientu Āfrikā atceras Jānis. Pēc pārrunām LINEN arī kļuva par piegādātāju šim uzņēmumam, un tas bija labs atspēriena punkts Āfrikas iekarošanai. Augot pasūtītājam, auga arī LINEN, kas šo case study sāka izmantot arī citu klientu piesaistē.

LINEN pārstāvji mērķtiecīgi brauca uz izstādēm, meklēja un uzrunāja lopbarības ražotājus, kuri neizmanto olbaltumvielu piedevas, un, pamatojot ar Āfrikas piemēru, skaidroja, ka tas tiešām darbojas. Visbiežāk uzņēmumi piekrita pamēģināt un tad kļuva par ilgtermiņa klientiem.

Neraugoties uz riskiem un potenciālo darba apjomu, kas jāiegulda, uzņēmējs saredz, ka Āfrika ir jaunā pasaules maizes klēts. “Mēs redzam, ka Eiropā resursi ir limitēti. Pretēji manai pieejai mēs patiesībā visas olas esam salikuši vienā groziņā. Krievija un Ukraina audzēja graudus visai pasaulei, Ķīna  ražoja mikroshēmas un tamlīdzīgi. Protams, tā ir globāla mēroga ekonomika, bet tagad redzam, ka visa pasaule tomēr nav vienota, katrs grib to deķīti vilkt uz savu pusi. Sākās karš, un atklājās, ka īstenībā mēs esam totālās auzās, ja tajā reģionā, uz kuru orientējāmies un cerējām, ir problēmas. Pēkšņi nevienam nekā vairs nav,” Jānis atklāj savu redzējumu. Viņš uzskata, ka būtu jārūpējas, lai preces, īpaši primārās, tiktu ražotas vairākos reģionos, un jau tagad novērojis, ka lauksaimniecība virzās uz dienvidiem. “Jau tagad Spānija audzē daudz visa kā un sāk pārmesties uz Ziemeļāfriku.” Viņš spriež, ka Āfrikā ir labas iespējas un milzīgs potenciāls, jo, pirmkārt, tā ir tuvu Eiropai, otrkārt, tur ir stabils klimats. “Ja kaut kur ir karsts vai auksts, tad var pielāgoties, izdomāt risinājumus, bet, ja klimats visu laiku mainās, tad ir grūti prognozēt. Redzam, ka Indijā un Pakistānā bija sausums, karstums, bet tagad ir nenormāli plūdi,” salīdzina uzņēmējs.

LINEN lielais mērķis ir izveidot tādu distribūcijas tīklu Centrālāfrikā, lai varētu jebkuru produktu nogādāt līdz jebkurai valstij pasaulē, atmuitot un piegādāt gala klientam vai patērētājam, kā arī pašiem iesaistīties labības, graudu audzēšanā. Jau tagad tam ir visi priekšnosacījumi – uzņēmumam ir fiziski biroji septiņās Centrālāfrikas valstīs, un tie apkalpo pasūtījumus piecpadsmit valstīs, ieskaitot Dienvidsudānu, Kongo un citas. “Mēs esam bijuši arī Kenijā un Ugandā – braucām skatīties, kā tur varētu iesaistīties. Āfrika tad varētu ne tikai sevi nodrošināt, bet kādā X stundā arī eksportēt. Tad arī Eiropā būtu divi trīs avoti,” spriež Jānis.

LINEN strādā ar 80 % visu Eiropas lopbarības ražotāju 46 pasaules valstīs, 95 % biznesa ir tieši Āfrikas vidienē un Dienvidaustrumāzijā. Uzņēmumā strādā variāk nekā 50 cilvēku, tam ir rūpnīca Lietuvā, Kedaiņos, un visā pasaulē tas apgroza ap 60 miljoniem eiro, turklāt tieši pēc Covid-19 pandēmijas piedzīvo iepriekš nepieredzētu izaugsmi. Pēdējos divos gados kompānijas apgrozījums katru gadu ir dubultojies.

Tomēr Jānis Kuļikovskis neatslābst ne uz mirkli – viņam jau ir rūdījums no iepriekšējās skarbās pieredzes. Tāpēc uzņēmējs patur prātā dažādus scenārijus un domā, ko vajadzētu darīt, lai izaugsme neapstātos, – ieviest jaunus produktus vai attīstīties ģeogrāfiski. “Mana pieeja ir – nekas nav mūžīgs. Ja kaut kas iet labi, tas neko vēl nenozīmē. Ir nemitīgi jāuzlabo, jāiet uz priekšu un jādomā kaut kas jauns. Iespējams, tas sūrais sākums man ielika tādu domāšanu, jo es tiešām strādāju cauru diennakti, bet tāpat viss slikti beidzās. Tāpēc es nekad neuzticos, ja iet labi. Paturu prātā vismaz divus scenārijus, kā var attīstīties situācija,” viņš saka. Cerams, ka īstenosies labākais.

 

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem