USD 0.84 btc 33423.94
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.84 btc 33423.94
Uzņēmēji 08. Marts 2021

Izmeklētājs

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

Egils Gulbis, Didzis Gavars un Biruta Bandere 27 gadus veidoja laboratoriju, kura Covid-19 laikā piedzīvo savu zvaigžņu stundu. Tā ir lielākā, pelnošākā un efektīvākā.

“Mēs zinājām, ka Veselības ministrijas prognoze attiecībā uz References laboratorijas Rīgā un citu laboratoriju testēšanas kapacitāti būs nepietiekama. Tāpēc sākām gatavoties, stiprināt mūsu testēšanas kapacitāti, kā arī nekavējoties pasūtījām nepieciešamos reaģentus. Mūsu pirmais tests tika veikts vēl 2020. gada 26. februārī,” Covid-19 sākumu atceras E. Gulbja Laboratorijas līdzdibinātājs un līdzīpašnieks ārsts Egils Gulbis. “2020. gada februārī es izvērtēju paredzamo testu vajadzību, lai risinātu pirmo Covid-19 epidēmijas vilni.”

Tagad, Covid-19 otrajā vilnī, E. Gulbja Laboratorija veic līdz 7300 testu dienā. Personāls tika sadalīts komandās, kas strādā rotācijas kārtībā, lai mazinātu savstarpējo kontaktu. Piemēroti distancēšanās un dezinfekcijas noteikumi, kas ļāva izvairīties no darbinieku inficēšanās (izņemot Daugavpils filiāli, kur situācija bija sarežģītāka). Laboratorija strādā maiņās 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Nogurums ir jūtams. Lai nodrošinātu speciālistu un personāla drošību, no februāra laboratorijā izmantoja pilnu aizsargaprīkojumu – maskas, halātus, cimdus, plastmasas vizierus. Tas viss galvenokārt cilvēkiem, kuri kontaktējas ar potenciāli inficētiem pacientiem. Steidzami tika uzbūvētas pagaidu telpas, lai nodrošinātu drošu paraugu paņemšanu, un telpas, kur savāktais materiāls tika nekavējoties apstrādāts, lai neitralizētu iespējamo Sars-Cov-2 vīrusa klātbūtni.

Spēja operatīvi reaģēt un sagatavoties – tas ir daudzu darba gadu auglis. Divdesmit septiņu gadu laikā E. Gulbja Laboratorija nekad nav strādājusi ar zaudējumiem, kā arī nekad nav aizņēmusies naudu bankā. Visa attīstība finansēta, reinvestējot peļņu un pirmos desmit gadus neizņemot dividendes, kaut gan šodien Latvijā laboratorisko izmeklējumu tirgus spēlētāju ir krietni vairāk nekā deviņdesmitajos gados. E. Gulbja Laboratorija 2019. gadā apgrozīja nepilnus 26 miljonus eiro, nopelnot gandrīz 4,5 miljonus un nodarbinot vairāk nekā 300 cilvēku. Tuvākais konkurents – Centrālā laboratorija –, nodarbinot 444 cilvēkus, apgrozīja 16 miljonus, bet bijušajam veselības ministram Guntim Belēvičam piederošā NMS laboratorija nodarbināja 158 darbiniekus un strādāja ar 4,7 miljonu eiro apgrozījumu. E. Gulbja Laboratorijas pakalpojumus 2020. gadā izmantoja vairāk nekā 665 tūkstoši cilvēku – gandrīz trešā daļa Latvijas iedzīvotāju.

Viens no diviem dēliem advokāta un notāres ģimenē Egils Gulbis (79) piedzima Latvijā Otrā pasaules kara sākumā, taču pavisam drīz ģimene, lai izvairītos no deportācijas, bēga uz Beļģiju. Egils ņēma piemēru no sava vecākā brāļa Aivara un tāpat kā viņš izvēlējās studijas medicīnas jomā. Kā jau daudzi jaunieši, arī viņš svārstījās, kādu tieši virzienu izvēlēties, taču iespēja studiju gados strādāt par pētnieku Kristiana de Dūves laboratorijā visu pateica priekšā. Tad arī pirmo reizi Beļģijā tika izveidots centrālās medicīnisko analīžu laboratorijas princips. Desmit gadus vēlāk, 1974. gadā, profesors de Dūve kopā ar diviem citiem zinātniekiem ieguva Nobela prēmiju medicīnā – bioķīmijā.

Lai arī centrālās, visas analīzes aptverošās laboratorijas koncepts parādījās tikai 20. gadsimta otrajā pusē, bet laboratorijas medicīnas specialitāte kā studiju virziens Eiropā bija vēl tikai attīstības pirmsākumos (Egils kopā ar vēl dažiem studiju biedriem kļuva par pirmajiem šīs specialitātes rezidentiem Luvēnas Universitātē Beļģijā, kur viņš ieguva arī medicīnas doktora grādu), šādu izmeklējumu vēsture meklējama jau tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras.

Zinātnieki ir atklājuši – vēl 4000 gadu pirms mūsu ēras ēģiptieši ticēja, ka sievietes grūtniecību var noteikt pēc urīna. Viņi ar to aplēja graudus. Ja graudi izdīga, tad sieviete ir stāvoklī, ja ne – nav. Pirmajos divsimt mūsu ēras gados grieķis Galēns atklāja, ka urīns ir asins filtrāts, bet vēl pēc dažiem simtiem gadu jau tika veiktas urīna analīzes. Hemotoloģija jeb asins pētniecība attīstījās 17. gadsimta otrajā pusē pēc tam, kad itāļu biologs un ārsts Marčello Malpigi, izmantojot tam laikam jaudīgu mikroskopu, veica būtiskus atklājumus par cilvēka asinsriti.

Mikrobioloģijas sākumu var datēt ar 19. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, pēc holeras uzliesmojuma pašā Londonas centrā. Nieka piecdesmit gadu laikā mikrobioloģija gāja uz priekšu milzu soļiem – Džons Snovs aprakstīja holeru, tika izgudrots medicīnā izmantojams kolorimetrs, Luijs Pastērs atklāja vakcīnu pret Sibīrijas mēri, Roberts Kohs – tuberkulozi, Emīls fon Bērings izgudroja difterijas antitoksīnu. Mikrobioloģija piedzīvoja zelta laikus, sāka attīstīties arī molekulārā diagnostika un klīniskā ķīmija. Tehnoloģiju progress arī vēlāk, līdz pat mūsdienām, ļāva straujāku attīstību piedzīvot arī visām citām zinātnēm, ieskaitot medicīnu.

Pēc studiju un specializācijas beigām Egilu uzaicināja strādāt klīnikā Providence des Malades Monsā, Beļģijas ogļraktuvju reģionā. Jaunā speciālista uzdevums bija nelielā slimnīcā ar 250 gultām (tas ir tikpat, cik, piemēram, Jelgavas slimnīcā), kurā nebija iespējams veikt analīzes uz vietas, no nulles izveidot laboratoriju. Egils to izdarīja un šo laboratoriju pēc tam vadīja vēl desmit gadus. Viņš saka: “Fakts, ka man bija iespēja izdzīvot visu laboratorijas medicīnas attīstības vēsturi Beļģijā kopš tās pirmsākumiem ievērojami padziļināja manu izpratni par laboratorijas tehnoloģijām un to attīstību. Iegūtā pieredze izrādījās īpaši liela priekšrocība visos nākamajos gados.”

Jau pirmajos gados, strādājot slimnīcā, Egils Gulbis saprata, ka analīžu un laboratorijas izmeklējumu rezultāti ir vērtīgi tikai tad, ja pietiekami īsā laikā tos var paziņot klīnicistam. Ātrums arī kļuva par galveno prioritāti viņa biznesā – gluži tāpat, kā tas ir svarīgākais citās medicīnas jomā: neatliekamajā palīdzībā, operācijās utt.

Vienlaikus ar darbu slimnīcā Monsā Egils saistībā ar pamatpētījumu strādāja arī Briseles Universitātes Kodolmedicīnas institūtā, kur ieguva gan sertifikātu radiobioloģijā, gan padziļinātas zināšanas par imunoloģiskajiem testiem, kas izrādījās fundamentāli svarīgi laboratorijas medicīnā. Tolaik laboratorijās izmantoja radioaktīvus marķierus (jods 125 un ³H), jo tā varēja iegūt precīzākus analīžu rezultātus. Tikai deviņdesmitajos gados tos nomainīja pret himiluminescējošiem marķieriem, kas ir ļoti jutīgi – ļauj sasniegt detektēšanas sliekšņus nanogramu secībā un pat noteikt pikogramu uz mililitru. “Iedomājieties, cik ļoti atpalika laboratorijas Latvijā! Šeit radioaktīvus marķierus vispār nekad neizmantoja,” saka Gulbis.

 Liekot lietā lielo pieredzi, astoņdesmitajos gados viņš netālu no Briseles, Wauthier-Braine Industrijas parkā, izveidoja pats savu laboratoriju. Tā atradās stratēģiskā vietā – netālu no svarīgu automaģistrāļu krustojuma. Stratēģiska pieeja laboratoriju izvietojumam ir otra E. Gulbja Laboratorijas veiksmes atslēga – lielākā daļa no 58 analīžu savākšanas punktiem atrodas slimnīcās un poliklīnikās, lai pacientiem nebūtu nekur jābrauc vai jāiet un process būtu ātrāks. Beļģijā izveidotā laboratorija bija specializēta (CAMA) – veica tikai hormonoloģijas, viroloģijas un alerģijas analīzes. Klienti nebija paši pacienti, bet gan slimnīcas vai Beļģijas vai Nīderlandes privātās laboratorijas, kurām nebija nepieciešamo tehnoloģiju.

Trīspadsmit gadus Egils Gulbis dalīja laiku un spēkus starp Latviju un Beļģiju. 2002. gadā viņam piedāvāja darbu par konsultantu Briseles publisko un universitātes slimnīcu laboratoriju pārstrukturēšanai (IRIS tīkls). Mērķis bija pārstrukturēt šo laboratoriju darbību, jo politiskās autoritātes uzskatīja, ka tā nav pietiekami efektīva. “Saskaņā ar tajā laikā izstrādāto plānu šo laboratoriju apvienošana pirms dažiem gadiem kļuva par realitāti,” saka Gulbis. Savukārt savu laboratoriju, kas atradās Industrijas parkā, viņš 2006. gadā pārdeva Briseles Universitātei, kas to pārņēma kopā ar visu personālu. Laika gaitā lielākajā daļā Beļģijas laboratoriju bija nodrošināta piekļuve nepieciešamajām hormonālo, vīrusu, seroloģisko un alerģisko analīžu tehnoloģijām, īpaši laikā, kad radioizotopu lietošanu aizstāja ķīmijluminescence. “Manai laboratorijai bija jāattīstās par pirmā līmeņa laboratoriju ambulatorajā sektorā. Šīs izmaiņas paātrinājās, pateicoties tās apvienošanai ar citām laboratorijām Briselē,” Gulbis paskaidro. Viņa aktīvā darbība Briselē ar to arī faktiski beidzās. “Kopš tā laika es varēju veltīt vairāk laika E. Gulbja Laboratorijai un pat attālināti, no Beļģijas, izstrādāt jaunus projektus.”

“Kad, nostalģisku jūtu vadīts, 1989. gadā pirmo reizi atbraucu uz Latviju, es atklāju, ka daudzus laboratoriskos izmeklējumus te vienkārši nevar veikt, savukārt daudziem, kurus varēja veikt, rezultāti bija jāgaida pārāk ilgi. Pamatlietas, protams, varēja noteikt, bet bez sarežģītākajām analīzēm vienkārši iztika. Periods, kas sākās 1989. gadā un atgrieza mani Latvijā, man bija fascinējošs. Es apmeklēju Pirmo pasaules latviešu ārstu kongresu 1989. gada jūnijā, pirmo reizi biju Latvijā. Iepazīstināju ar laboratoriskās medicīnas situāciju Beļģijā, īpaši ar savu laboratoriju. Laboratoriskās medicīnas situācija Latvijā bija aizraujoša – jādara bija viss!” Gulbis pakavējas atmiņās. Šodien iztēloties situāciju, ka varētu nebūt iespējams noteikt kādu slimību, ir diezgan grūti, daudzas lietas, un ne tikai medicīnā, tiek uztvertas kā pašsaprotamas, lai gan tādas tās nav bijušas vienmēr. Latvijā pat vissarežģītākos laboratoriskos izmeklējumus par pašsaprotamiem lielā mērā padarījis tieši Egils Gulbis un viņa biznesa partneris Didzis Gavars.

Didzis Gavars ir Egila Gulbja mammas krustmeitas dēls, faktiski brālēns tālākā pakāpē. 1989. gadā, Didža tēvs Valdis Gavars, Rīgas kodolreaktora galvenais inženieris, brauca komandējumā uz Holandi. Viņš jau laikus sameklēja Egila un viņa brāļa kontaktus, un viņi sāka sarakstīties. Vēlāk Didzis devās uz Spāniju studentu apmaiņas programmā, un abi nolēma satikties. 1992. gadā Didzis uzrakstīja Egilam vēstuli –  par to, ka Latvijā ir milzīgs laboratoriju trūkums, un būtu interesanti šo problēmu risināt. Didzis bija pabeidzis Medicīnas institūtu un vēlējās specializēties ķirurģijā, bet konstatēja, ka ir milzīga vajadzība pēc laboratorijas pakalpojumiem, tāpēc izvēlējās par labu šai jomai.

“Viņš palūdza man palīdzēt, un tā viss sākās. Es viņu uzaicināju pie sevis uz Beļģiju mācīties, specializēties manā laboratorijā. Un viņš tā arī izdarīja,” stāsta Egils. Tā aizsākās E. Gulbja Laboratorija. Gandrīz uzreiz Egilam un Didzim pievienojās vēl viena partnere – daktere Biruta Bandere, kura līdz tam strādāja Gaiļezera slimnīcā. Tieši viņa sāka vadīt jauno uzņēmumu un darīja to līdz pensijas gadiem. “Sākumā daļu nepieciešamo iekārtu un materiālu sūtīju no savas laboratorijas Beļģijā, taču ļoti ātri lielie starptautiskie iekārtu un reaģentu ražotāji sadarbībā ar vietējiem uzņēmumiem deva iespēju E. Gulbja Laboratorijai iegūt materiālus un reaģentus septiņas dienas nedēļā. Mēs saņēmām atbalstu arī no zviedru kolēģiem – viņi piedāvāja palīdzību tehniskā un zinātniskā līmenī,” biznesa pirmsākumus Latvijā atceras Gulbis.

E. Gulbja Laboratorija pirmā piedāvāja analīzes kā ambulatoru pakalpojumu. Gulbis isaka: “Pārsteidzoši, ka veselības aprūpes un laboratorijas medicīnas attīstība pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ļoti līdzinājās tam, kā tas notika Beļģijā. Katra jauna situācija laboratorijā Rīgā manī radīja déjà vu sajūtu.” Milzīgā pieprasījuma dēļ viss attīstījās ļoti ātri, turklāt Beļģijā iegūtās zināšanas bija milzīga priekšrocība. “Ja parādās kaut kas jauns, bet tu jau zini vēsturi, tad tikai ir jāpaskatās, kas mainījies, nevis jādomā no jauna.”

Tolaik Latvijā nebija centralizētas laboratorijas, tās bija nelielas katra savā slimnīcā vai poliklīnikā un bija atkarīgas no slimnīcu budžeta. “Vairākas slimnīcas lūdza pārņemt laboratorijas, jo to uzturēšana bija pārāk dārga un sarežģīta, prasīja milzīgus resursus. Mēs arī pārņēmām, ar visiem darbiniekiem, kas bija ļoti kompetenti. Faktiski slimnīcām pašām trūka tieši tehnoloģijas un darba organizācija,” situāciju raksturo Gulbis. Pirmais gan šādu ārpakalpojumu pieprasīja ARS, taču nākamais bija stacionārs Linezers.

Viens no noteicošajiem elementiem laboratorijas attīstībā ir datorzinātne. Lai izveidotu efektīvu organizāciju, bija nepieciešama īpaši izstrādāta programmatūra, kas ir pilnībā pielāgojama laboratorijas vajadzībām un darba attīstībai. “IT jāpielāgo mūsu darbam, nevis otrādi,” pārliecināts ir Gulbis. Sākumā laboratorijā ieviesta sistēma, kas bija izstrādāta Gulbja laboratorijā Beļģijā, taču diezgan ātri izdevās iepazīties ar Latvijas IT speciālistiem, kuri bija ļoti kompetenti par programmu, kas tika izmantota Beļģijā, un tas ļāva izveidot jaunu programmatūru, integrējot jaunākos IT rīkus. Šī custom made programmatūra ļauj kontrolēt analītiskos procesus, kā arī darbības pirms un pēc analīzes veikšanas. Sistēma pārvalda automātisko rezultātu pārsūtīšanu no analizatoriem. To izmanto, lai pārvaldītu tīklu, kas ietver laboratorijas filiāļu (paraugu ņemšanas centru) darbību visā Latvijā. Tīkla drošību uzrauga šīs jomas speciālists Toms Pecis.

“Jo īsāks atbildes saņemšanas laiks, jo vērtīgāki ir rezultāti. Šis jēdziens ir ienācis mūsu korporatīvajā kultūrā, un mēs esam piešķīruši lielu nozīmi apgrozījuma laikam, proti, laikam, kas pagājis starp parauga ņemšanas brīdi un brīdi, kad tiek iegūti rezultāti un nosūtīti pieprasītājam: ārstam vai pacientam. Lai to sasniegtu, mēs lielu uzmanību pievērsām darbībām pirms un pēc analīzes veikšanas, organizējām darbu nepārtrauktā plūsmā,” stāsta Gulbis. Citu pēc citas E. Gulbja Laboratorija pārņēma slimnīcās un poliklīnikās esošās laboratorijas, un arī šeit ātrums bija svarīgs. Jau pusotru gadu pēc E. Gulbja Laboratorijas tirgū parādījās pirmie konkurenti – Centrālā laboratorija, vēl pēc gada arī NMS laboratorija. “Laboratorijās, kuras mēs pārņēmām, strādāja ļoti kompetenti un strādīgi ārsti un tehniķi. Viņiem bija vajadzīgs tikai aprīkojums un efektīva organizācija, lai parādītu savu prasmju līmeni,” Gulbis atzīst.

 Laika gaitā E. Gulbja Laboratorija kļuva par pievilcīgu uzņēmumu to cilvēku acīs, kuri vēlējās iekļūt laboratoriskās medicīnas pasaulē. Spontānu darba pieteikumu bija daudz, E. Gulbja Laboratorijas vadība vienmēr, izmantojot personiskās attiecības, centās pieņemt darbā labākos speciālistus. Uzņēmumā praksi iegūst arī Rīgas Stradiņa Universitātes jaunie ārsti – tas pavēra viņiem durvis uz rezidentūru laboratoriskajā medicīnā. Cita starpā Egils Gulbis ir arī RSU mecenāts un Goda doktors.

“Kopš Covid-19 krīzes sākuma ne tikai darbinieki, bet arī rezidenti veic ievērojamu un ārkārtas darbu. Un viņi patiešām nogurst, tas ir redzams,” atzīst Gulbis. Viņi nogurtu vēl vairāk, ja vien Egils Gulbis, kurš uzņēmumā atbild par stratēģiskajiem attīstības virzieniem, vēl pirms deviņiem gadiem nebūtu nolēmis, ka nākotne ir personalizētajā medicīnā. Tehnoloģiju, kuru patlaban E. Gulbja Laboratorija izmanto visvairāk tieši Covid-19 krīzē, izveidoja pats Gulbis vēl Beļģijā, bet 2012. gadā tā pārvesta uz Latviju un uz tās pamatiem veidota molekulārā nodaļa. Polimerāzes ķēdes reakcijas (PĶR) un sekvencēšanas metožu izstrāde ļāva apmierināt pieprasījumu pēc NIPT (neinvazīvais prenatālais tests), kā arī sākt pētījumus par zarnu mikrobiomu, kas ir nozīmīgs faktors, piemēram, diabētā vai liekā svara problēmās. Pamatideja bija attīstīt personalizēto medicīnu; visi zina, ka katram indivīdam ir sava metaboliskā individualitāte, kas atspoguļojas ģenētiski. Sekvencējot cilvēka DNS, var labāk saprast, uz kurām zālēm konkrētā cilvēka organisms labāk reaģēs.

Ieceri īstenot izdevās, pateicoties Didža Gavara dēla Mikus Gavara zināšanām. Mikum ir divas augstākās izglītības – viņš ir matemātiķis un arī biologs. Kopā ar bioloģijas maģistru Dmitriju Perminovu viņš uzņēmumā izveidoja molekulārās bioloģijas nodaļu. Tā sāka darbu vēl 2012. gadā. “Mums bija astoņi gadi, lai sagatavotos Covid-19 vai kam citam,” saka Gulbis. Šīs nodaļas misija bija nodrošināt kvalitatīvu un jutīgu infekcijas slimību diagnostiku, noteikt predispozīciju dažādām iedzimtām slimībām un izstrādāt metodes, kas nepieciešamas personalizētai medicīnai. “No medicīniskā viedokļa Covid-19 krīze nekas ļoti jauns mums nebija. Turklāt Mikus un Dmitrija zināšanas izrādījās tik dziļas, ka viņi varēja paši sagatavot praimerus Covid-19 testiem,” palepojas Egils. Arī molekulārajā nodaļā aktivitāte pieauga – līdz brīdim, kad telpu trūkuma dēļ galvenajā laboratorijas ēkā Brīvības ielā molekulārās bioloģijas nodaļa bija jāpārceļ uz Rīgas industriālo zonu Dzelzavas ielā.

Stratēģim Egilam Gulbim arī tagad attīstības virzieni ir skaidri, un personalizētā medicīna ir viens no virzieniem. Pērn, tieši krīzes karstumā, nolemts par saviem līdzekļiem paplašināt galveno laboratoriju Brīvības ielā. Šķiet, viņi atkal gatavojas kaut kam nozīmīgam.

Ārstēt citā realitātē Marinai Petrakovai ir izdevies pierādīt, kā, izmantojot virtuālo realitāti, var uzlabot rehabilitācijas procesu bērniem ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem

Pārvarot šķēršļus Mērķis kļūt par labāko testētāju pasaulē un ticība tam, ka programmatūras kvalitāte ir ikviena atbildība, lika Kristelai Krūstukai izveidot testēšanas platformu Testlio

Būvē identitātes māju internetā Igaunijas jaunuzņēmuma Veriff nākotnes mērķis – būt cilvēku identitātes mājām internetā

Savākt visu Kaimiņi Vismands Menjoks un Matīss Irbe izveidojuši mākslīgajā intelektā balstītu depozīta sistēmas iekārtu, kas ļauj pazīt un savākt visu veidu iepakojumu

Laboratorijas vadītāja Augu šūnu kultivēšana ir jēdziens, kas reti sastopams ar zinātni nesaistītu cilvēku dzīvē, taču tieši tā ir Annas Ramatas-Stundas ikdiena

Liberalizē krāsu tirgu Latvijas zinātniski ietilpīgais jaunuzņēmums Alina ir radījis īpašu piedevu no māla, kas aizstāj biocīdus

Uzlecošā zvaigzne Savus jaunības gadus Vimeo izniekoja, cenšoties būt par Netflix un YouTube hibrīdu bez reklāmām.

Loģistikas balsts Jūras konteineru uzpildes risinājumu attīstīšanā iesaistījies arī Latvijas uzņēmums SmartTeh.

Pārmaiņu epicentrā Piecu līdz septiņu gadu laikā mobilitātes jaunuzņēmuma Fiqsy braucamo parkā varētu būt desmit tūkstoši dažādu motorizētu transportlīdzekļu dažādās valstīs

Zaļais maršruts Eiropas Savienības ambiciozie mērķi klimatneitralitātes jomā paredz arī pāreju uz tādiem transporta līdzekļiem, kas nerada izmešus un nepiesārņo vidi

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem