USD 0.85 btc 36819.74
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.85 btc 36819.74
Uzņēmēji 21. Septembris 2021

Izdzīvotājs

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

Pēteris Repečko pēdējā gada laikā, pielāgojoties Covid-19 krīzes situācijai, savā krogā Balzambārs trīs reizes nomainīja ēdienkarti, uz brīdi iestādi aizvēra, bet pats paspēja pastrādāt Barbora par kurjeru. Atšķirībā no daudziem citiem šis krogs izdzīvoja.

Kafija un balzams par vienu eiro! Tāds bija vilinošākais piedāvājums laikā, kad valdība kritiskās Covid-19 situācijas dēļ ierobežoja visu sabiedriskās ēdināšanas vietu darbību, ļaujot iegādāties ēdienu tikai līdzņemšanai. Bet arī par vienu eiro cilvēki nenāca. Zupu Vecrīgas sirdī, turpat līdzās Saeimai, varēja paēst par diviem eiro, bet krodziniekam no tiem jānopērk kvalitatīvs trauks līdzņemšanai par divdesmit centiem, karotīte, tad vēl papīra maisiņš, darbs, izejvielas… Rezultātā zupa pārdota zem pašizmaksas.

Balzambārā, kuru reiz nodibināja divi pieredzējuši krodzinieki – Armands Mednieks un Agris Jākobsons –, šodien īpašnieka godā ir Pēteris Repečko, kurš šajā līdz šim smagākajā krīzē pārņēmis bāru no saviem bijušajiem partneriem.

Telekomunikāciju tehniķis Pēteris Repečko (34) par bārmeņa amatu fantazēja jau kopš bērna kājas, kad skolas laikā kāda drauga tētis – bārmenis Normunds Laiko – taisīja mazajiem zēniem garšīgus kokteiļus. “Mēs vēl līdz letei nevarējām aizsniegties, bet es jau visiem stāstīju, ka būšu bārmenis. Laikam ejot, par to, protams, aizmirsu, vēlāk gribēju būt ugunsdzēsējs – kā jau visi puikas,” stāsta Pēteris. Zēna tuviniekiem par viņa nākotni gan bija citas idejas. Māsa, kura strādāja augstā amatā telekomunikāciju uzņēmumā Lattelecom, ieteica brālim pēc pamatskolas izvēlēties telekomunikāciju jomu, jo tur būšot laba karjera un nākotne. Kaut gan pašam bija citas idejas, Pēteris tomēr devās apgūt šo zinātni, kas nemaz nešķita vilinoša.

Paralēli mācībām Pēteris strādāja Pica Lulū, jo tur varēja nopelnīt, kā viņš saka, “normālu naudu”, un tikmēr skola palika novārtā. “Kaut kā jau pabeidzu, uzpērkot skolotājus ar alkohola pudelēm, jo tam man bija nauda. Diplomu man iedeva, bet es vispār nesapratu, kas es esmu, kas tās telekomunikācijas ir,” viņš atceras. Pēc skolas viņš gan paspēja pastrādāt arī savā profesijā – uzņēmumā SAF Tehnika. “Man bija savs kabinets, es skaitījos programmētājs. Darbs bija vienkāršs, nostrādāju pusgadu – līdz brīdim, kad bija kvalifikācijas pārbaude. Tad es aizgāju, lai neizgāztos,” atminas Pēteris, kuram tolaik, divtūkstošo gadu sākumā, bija apmēram 300–400 latu alga. Pēc tam viņš devās uz Norvēģiju strādāt celtniecībā, kur pusgada laikā nopelnīja, kā pašam toreiz likās, ļoti daudz naudas – piecus vai sešus tūkstošus latu. “Iedevu mammai simts latu, nopirku sev kaut kādas drēbes, bet vispār visu naudu notriecu naktsklubā Essential. Man bija daudz draugu, meitenes, šampanietis…” 

Tomēr agrās bērnības iespaidi nekur nebija izgaisuši – Pēteris sāka lūkoties bāru un naktsdzīves virzienā. Par pirmo pieredzi kļuva Ķiploku krogs – drīzāk restorāns nekā bārs. Tajā kokteiļus pasūtīja reti, tomēr Pēterim paveicās. “Pirmajā dienā atnāca trīs klienti un pasūtīja Mohito. Es paskatījos recepti un nodomāju – lai ātrāk, salikšu visas sastāvdaļas blenderī, kāda tur starpība,” viņš atceroties pasmejas. Jaunizceptais bārmenis nav aizmirsis arī pavaicāt klientiem, vai ir garšīgi, un saņēmis apšaubāmi apstiprinošu atbildi.

Darbs Pēterim iepatikās, un viņš sāka mācīties to, ko vienmēr gribējis. Pa dienu strādāja, naktīs lasīja grāmatas par kokteiļiem un par bāriem kopumā, ar laiku sāka piedalīties arī bārmeņu konkursos. Kādā no tiem Repečko iepazinās ar brāļiem Reizenbergiem, vieniem no labākajiem bārmeņiem Latvijā. Ivo Reizenbergs tolaik strādāja populārajā bārā Evo un uzaicināja turp arī Pēteri. Viņš neatteicās. Pēc tam viņš klejoja pa daudziem citiem populāriem bāriem, mainot darbavietas kā zeķes: 8 lounge, Pussy Lounge, Traffic, Kaļķu vārti, strādāja arī kafejnīcā Krievu drāmas teātrī un bārā Sapņi un kokteiļi. “Kaut kas bankrotēja, kaut kur algu nesamaksāja, tāpēc darbavietas bieži mainījās. No Sapņiem un kokteiļiem aizgāju pats.”

Pagāja apmēram pusgads, līdz Pēterim piezvanīja Armands Mednieks, viens no Balzambāra izveidotājiem, un uzaicināja strādāt pie sevis. Tā sākās Pētera uzņēmēja gaitas.

Balzmbāra vēsture aizsākās 26 gadus senā pagātnē, deviņdesmito gadu vidū, kad Mednieks kopā ar Agri Jākobsonu izveidoja šo bāru. Arī nosaukums nav nejaušība – pirmo kapitālu, desmit tūkstošus latu, abi vīri ieguva no Rīgas melnā balzama ražotāja, pretī nodrošinot noteiktu dzērienu sortimentu un piedāvājumu. Faktiski balzama ražotājam tie bija mārketinga izdevumi. Tolaik gan dzērienu izvēle nebija īpaši liela – balzams, šampanietis, degvīns. No kokteiļiem – Skrūve, Fizz, Prērijas austere un Asiņainā Mērija. Šodien, neskaitot dzērienus tīrā veidā, Balzambāra kokteiļkartē ir 31 alkoholiskais kokteilis, bet tas vēl nav viss, jo pastāv iespēja pasūtīt dzērienus pārsteidz mani un kaut ko garšīgu, ļaujoties bārmeņu fantāzijai.

Pētera karjera strauji virsījās augšup – viņš kļuva par bāra vadītāju. Bet pēc pāris gadiem izaicinājumi beidzās. “Vadīju bāru, visu zināju – darbiniekus, kārtību, dzeramnaudas, noteikumus... visu. Iestājās kaut kāda rutīna,” saka Pēteris. Viņš bija gatavs kaut kam nopietnākam, un abi ar Andri Reizenbergu, izveidojot kopīgu uzņēmumu, piedāvāja Armandam Medniekam izpirkt bāru un kļūt par tā līdzīpašniekiem. Armands piekrita, viņiem bija mutiska vienošanās par noteiktu ikmēneša maksājumu, kuru Andris un Pēteris maksāja Armandam vairāk nekā četrus gadus, līdz pat Covid-19 krīzei. “Mēs maksājām, domājām – kad tas beigsies? Papīru taču nekādu nebija, tikai mutiska vienošanās,” saka Pēteris.

Pandēmija atnesa krogiem grandiozas pārmaiņas un jaunu pieredzi, un Balzambārs nebija izņēmums. Pirmo šoku krodzinieki piedzīvoja pagājušā gada novembrī, kad valstī tika ieviesti ierobežojumi, ārkārtējās situācijas laikā ļaujot izsniegt ēdienu tikai līdzņemšanai. Uzņēmējiem, kuriem līdz tam prioritāte bija skaista klientu apkalpošana, tagad bija jādomā par vienreizlietojamiem traukiem un to, kā vispār nodrošināt ēdienu piegādi. Lai izdzīvotu, biznesa modelis bija jāmaina pilnībā.

Balzambāram bija 16 tūkstošu nodokļu parāds, arī citi parādi, kopumā ap 30 tūkstošiem eiro. Bija jāmaksā gan par telpu nomu, gan darbinieku algas. “Parunājām ar Andri, ka varētu saņemties un turpināt strādāt, jo iepriekš nebija viss bez peļņas, kaut kādi iekrājumi mums bija. Man likās, ka tūliņ viss atkal būs forši, bet Andris atnāca un pateica, ka iet prom,” par piedzīvoto stāsta Pēteris. Pasaules labākais kokteiļu meistars Andris Reizenbergs vēlāk piedalījās pašvaldību vēlēšanās. “Viss atkal likās slikti, un tomēr man bija izaicinājums, vai es varu tikt galā vai ne,” Pēteris bija apņēmības pilns.

Balzambāra ēdienkarte no apmēram trīsdesmit ēdienu izvēles saruka līdz dažām pozīcijām – pusdienu piedāvājums, kā arī viena zupa, salāti, vistas ēdiens, cūkgaļas ēdiens un deserts. Krogs sāka sadarbību ar ēdienu piegādātāju Wolt. “Tā planšete man stāv uz galda, mēs uz to skatāmies. Nevienam nebija pieredzes ar piegādēm,” atceras Pēteris. It kā ar to vēl būtu par maz, nomāto telpu īpašnieki nolēma remontēt komunikācijas, un uz mēnesi krogs bija pilnībā aizvērts. Pēteris sāka strādāt par kurjeru Maxima veikalu ķēdes piegāžu servisā Barbora, turpinot maksāt algas darbiniekiem un dzīvojot no uzkrājumiem. Viņš bija pārliecināts, ka krogs jāver atkal vaļā, tikko tas būs iespējams; jo ilgāk tas ir ciet, jo grūtāk pēc tam atsākt darbu. Covid-19 saslimstības rādītāji auga, un valdība pat nedomāja, ka ierobežojumus varētu mīkstināt. Neraugoties uz ļoti vilinošu piedāvājumu – lētu ēdienu un dzērieniem –, cilvēki nenāca. Ēdiens arvien vairāk palika pāri. “Dienā izdevās pārdot varbūt kādus desmit, piecpadsmit pusdienu piedāvājumus,” saka Pēteris.

Nācās atkal pārskatīt ēdienkarti. Balzambārs arī atsāka rīkot pasākumus piektdienās un sestdienās – ārā, aukstumā, cenšoties ievērot visus epidemioloģiskos noteikumus. Cilvēki nāca uz šiem tusiņiem, par ko Pēteris saņēma gan neskaitāmus pārmetumus no sociālo tīklu lietotājiem, gan arī regulāras likumsargu vizītes un brīdinājumus par iespējamiem pārkāpumiem.

Cilvēku vēlme socializēties Balzambāram bija dzīvības un nāves jautājums – un ne tikai tam. Vecrīgā atvērti palika vien pieci bāri: Balzambārs, B Bārs, Garāža, Cuba Cafe un O’Paps. Un visi cīnījās par izdzīvošanu. Kā liecina Lursoft, VID un LIAA informācija, šie krodziņi šogad saņēma arī kompensācijas – gan dīkstāves pabalstus, gan apgrozāmos līdzekļus, vidēji 30–40 % no iepriekšējā gada apgrozījuma. Salīdzinājumam – Mārtiņa Sirmā uzņēmums, kuram pieder restorāns Trīs pavāri un kurš šajā smagajā laikā darbu izvēlējās pārtraukt uz krīzes periodu, šajā pašā laikā saņēma teju 300 tūkstošus eiro dažādos atbalsta mehānismos, kas veido 75 % no uzņēmuma pagājušā gada apgrozījuma, liecina Lursoft dati.

Pēteris nolēma atkal samazināt ēdienkarti, ieviešot jaunumu – pašgatavotus čeburekus, par ko pat īsā laikā izpelnījās iesauku Čebureku vecis. Uzņēmējs, kurš ar stresu tiek galā un uztur sevi lieliskā fiziskā formā, trenējoties boksā un kaitojot, stāsta: “Mums uz treniņiem nāk Goča – šķiet, no Gruzijas. Viņš sāka stāstīt, ka taisa garšīgus čeburekus, un iedeva man mīklas recepti.” Pēteris gan vēlējies taisīt hinkaļus, taču tie ir neparocīgi ēšanai stāvus un ārā; ar čeburekiem ir vieglāk un ērtāk.

 Pēteris uztaisīja mīklu, Balzambāra pavārs sagatavoja gaļu – un sākās jauns piedzīvojums. “Pirmie čebureki, kuros likām ļoti daudz gaļas, sprāga, un līdz ideālajai receptei pagāja teju mēnesis. Pa nakti mēs taisījām čeburekus, pa dienu tos pārdevām. Sākumā es varēju uztaisīt 15 čebureku stundā, bet, kad Mārtiņš Sirmais iedeva mīklas mašīnu, tad divdesmit piecus,” stāsta Čebureku vecis, piebilstot, ka pavārs arī izmēģināja pelmeņu gatavošanu, taču tas ir laikietilpīgs un dārgs process, kas neatmaksājas. Ēdienkartē bija palicis vien pusdienu piedāvājums, čebureki, kā arī alkohols par ļoti zemām cenām.

“Jāatzīst, ka alkohola tirgotāji, kuru pamatbizness iepriekš bija HoReCa segments, nevis mazumtirdzniecība, ļoti nāca pretī, lai tikai izdzīvotu. Varēja pirkt vienu pudeli un vēl četras dabūt klāt. Karsto balzamu, ko mēs parasti tirgojam pa 7,5 eiro, tajā brīdī devām par 2,5 eiro,” atceras Pēteris. No Balzambāra aizgāja arī viesmīļi un citi darbinieki, pārkvalificējoties un atrodot citas iespējas. Gadiem ilgi veidotā komanda, kas sapratās no pusvārda, pajuka, tomēr pieci populārie Vecrīgas krodziņi turpināja vilkt dzīvību.

Pienāca 2021. gada pavasaris, Covid-19 saslimstības rādītāji ļāva valdībai mīkstināt ierobežojumus, ēdinātājiem atļāva apkalpot klientus terasēs, ievērojot distanci. Balzambārā bija pieci galdiņi, visi rezervēti jau nedēļām uz priekšu. Klienti, kuri iepriekš bija ļoti izvēlīgi un allaž atrada kādas nepilnības, šajā laikā ir krietni mainījušies – pēkšņi viņiem viss patīk un viss garšo.

Tagad ir skaidrs, ka Balzambārs smagāko krīzi ir pārdzīvojis un ieguvis pieredzi nākamajām. “It kā var strādāt, bet neskaidrība joprojām liela – nevar zināt, cik strauji situācija var mainīties,” bažījas Pēteris. “Strādājam šodienai, arī jaunu, stabilu komandu nekomplektējam, jo apmācības prasa lielus laika ieguldījumus, bet nav skaidrs, kas būs rudenī.” Viņš atzīst, ka labprāt algotu arī indiešus. Vairāki indieši Balzambārā strādāja vēl pirms pandēmijas, veicot trauku mazgātāju pienākumus. “Viņi ir ļoti apzinīgi un izdarīgi. Ja viņš zina, ka nevarēs atnāk nākamajā dienā, tad noteikti būs sarunājis kādu savā vietā. Man par to nav jāuztraucas. Sākumā man viņi pēc izskata likās vienādi, es pat nepamanīju, ka vietā atnācis kāds cits,” stāsta krodzinieks. Viņš labprāt ļautu indiešiem apkalpot arī klientus, taču neslēpj rūgtumu, ka sabiedrībā rasisms nav sveša lieta.

Ar pārliecību var teikt, ka Balzambārs šo Covid-19 krīzi ir pārdzīvojis, ne tikai iemācoties optimizēt procesus, ātri pielāgoties, ieviest jaunu biznesa modeli, piegādes, bet arī sakārtojot īpašumtiesību jautājumus. Tiesa, no Pētera teiktā var noprast, ka ne visas iesaistītās puses ir mierā ar īpašumtiesību sakārtošanu. Lai nu kā, krodziniekiem, šķiet, priecāties ir par agru – saslimstības rādītāji atkal lēnām, bet pārliecinoši aug.

Avots: Lursoft

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem