USD 0.94 btc 16175.00
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.94 btc 16175.00
Nauda 23. Maijs 2022

Finanšu tirgus dumpinieki

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

Pēdējā gada laikā Nasdaq Riga biržā ir vērojama nebijusi aktivitāte – vairākas kompānijas veikušas IPO jeb akciju sākotnējo publisko piedāvājumu, citas regulāri izmanto biržas piedāvātos instrumentus kapitāla piesaistīšanai. Pavisam drīz gaidāms vēl viens IPO – pensiju aktīvu pārvaldītājam Indexo, kas neilgi pēc tam pretendēs arī uz bankas licenci. Indexo vienreiz jau būtiski ietekmēja Latvijas finanšu tirgu, iestājoties pret lielām komisijas maksām pensiju naudas pārvaldīšanā, un tagad grasās atkārtot panākumus banku sektorā. Forbes aprunājās ar Indexo valdes priekšsēdētāju Valdi Siksni par gaidāmajiem notikumiem.

– Biznesa un banku aprindās jau runā, ka Indexo vēršot vaļā savu banku. Vēl vairāk – arī spekulē, ka ar mazajām komisijām, kādas piedāvā Indexo, nekāds bizness nesanāk, tāpēc jādomā kaut kas nopietnāks. Pastāstiet par topošo banku!

– Uztveršu to kā komplimentu un atzinību, bet novērtējums gan laikam nebūs taisnība. Ar Indexo viss ir kārtībā, mēs esam visstraujāk augošais pensiju pārvaldītājs, tieši šajās dienās pārkāpām pusmiljarda eiro aktīvu pārvaldīšanā atzīmi, mums ir vairāk nekā 8 % tirgus daļa Latvijā un vairāk nekā 70 tūkstoši klientu. Aktīvu pārvaldīšana ir apjoma bizness, kur grūtākais bija pats sākums, pirmie divi gadi. Tagad mums ir vērā ņemami ienākumi, un, turpinot līdzšinējo tendenci, līdz gada beigām jābūt jau ap 700 miljonu eiro aktīvu pārvaldīšanā, vēl pēc pusotra gada – miljardam.

 Otrais pensiju līmenis ir strauji augošs tirgus, un principā mūsu nākotne ir laba, droša, stabila, turpinot to, ko mēs darījām līdz šim. Protams, mums ir arī mazliet revolucionāras idejas. Otrā pensiju līmeņa pārvaldīšanā Indexo ir sasniedzis jau daudz, piemēram, zīmols ir ļoti labs un atpazīstams. Novembrī mēs veicām pētījumu, kurā noskaidrojām, ka Indexo zina apmēram puse Latvijas iedzīvotāju un vairāk nekā 20 % ir atvērti sadarbībai ar Indexo. Tas tikai pavisam nedaudz atpaliek no diviem lielākajiem tirgus spēlētājiem. Mēs šajā rādītājā esam priekšā pat Luminor bankai un Citadelei. Mums ir 8 % tirgus daļa pēc aktīviem, bet tikai 5 % pēc piesaistītajiem klientiem, jo mums vidējais klients ir nedaudz turīgāks, ar lielākiem uzkrājumiem. Ja 20 % ir atvērti sadarbībai, bet tikai 5 % kļuvuši par klientiem, tad tas nozīmē ļoti labu potenciālu.

Tāpēc mēs raugāmies, ko vēl varētu darīt, un es teiktu, ka skats banku sektora virzienā ir gandrīz vai loģisks –nevajag būt ģēnijam, lai līdz tam aizdomātos. Kad iegājām pensiju pārvadīšanas biznesā, tā bija gandrīz vai tāda sociāla ideja. Tā bija bijušo baņķieru saruna pie kafijas tases vai vīna glāzes, ka mēs par pensiju pārvaldīšanu maksājam vislielākās komisijas attīstītajās valstīs, vienlaikus atdeve ir slikta, konkurences nav, visi nozarē kā sarunājuši ņem visaugstākās likumā pieļautās komisijas maksas – tuvu diviem procentiem. Mēs ļaujam ārvalstu pensiju pārvaldniekiem sevi apkāst, apčakarēt... man diemžēl nenāk prātā labāki vārdi.

– Tad varbūt tiešām sarunājuši?

– Nedomāju, ka bija parakstīts kaut kāds līgums, bet noklusējot neviens nebija ieinteresēts to laivu šūpot. Un tad, kad mēs, Indexo, parādījāmies tirgū, kad sākām runāt par konkurenci, par citu aktīvu pārvaldīšanas modeli, mūsu mērķis bija izdarīt kaut ko, lai mūsu pašu nauda pirmām kārtām būtu labās rokās. Tad sākām skaitīt un sapratām, ka tas var būt bizness. Mēs sapurinājām tirgu. Un tagad, pat tad, ja jums nepatīk Indexo vai jūs neesat mūsu klients, tik un tā visi ir ieguvēji no tā, ko mēs izdarījām, jo tagad visi maksā mazākas komisijas un ir labāka atdeve. Visi bija spiesti veikt korekcijas savā darbībā.

Patlaban banku sektorā redzam tieši to pašu – konkurences trūkumu. Mēs redzam, ka Latvijā ir visdārgākie kredīti eirozonā attiecībā pret jebkuru rādītāju – pret IKP, pret noguldījumiem bankās, pret iedzīvotāju ienākumu līmeņiem ir viszemākais kredītu īpatsvars. Mēs būtiski atpaliekam no kaimiņiem, piemēram, igauņiem.

Viens piemērs ­– 2008. gadā Latvijas rezidentiem bija izsniegts apmēram 21 miljards eiro kredītos, savukārt noguldījumi bija 8,5 miljardi. Tas nozīmē, ka 12 miljardi bija no kaut kurienes atvesti, iepludināti ekonomikā. Protams, arī tur bija negatīvi efekti, bet vienalga – tā nauda bija importēta un strādāja ekonomikas labā. Kopš tā laika situācija ir radikāli mainījusies – no 20 miljardiem kredīti ir sarukuši līdz 12 miljardiem un šajā līmenī stagnē jau vairākus gadus, savukārt rezidentu noguldījumi ir vairāk nekā dubultojušies un pārsniedz 16 miljardus eiro. Tātad Latvijas sabiedrība pašlaik ir naudas eksportētāja. Četri miljardi eiro stāv banku kontos. Vulgarizējot – mēs esam sametušies, iedevuši šo naudu ārzemju pārvaldītājiem, un viņi lemj, ko ar to darīt vai nedarīt.

– Jālaiž apgrozībā.

– Jā, bet slikti laiž apgrozībā, ne mums par labu. Runa nav par to, ka Latvija varētu izskatīties pārkreditēta, bet par to, lai Latvija izskatītos vismaz mazāk kropla vai finanšu sektors vienkārši izskatītos kaut nedaudz normālāks. Lai tā būtu, izsniegto kredītu apjomam ir jābūt par 4–5 miljardiem lielākam. Tad Latvija izskatītos pēc kaut kā līdzīga normālai eirozonas valstij. Jo mēs pašlaik izskatāmies pilnīgi klibi, kropli, nenormāli. Un kā jau es teicu – izsniegto kredītu ir ne tikai maz, bet pat tas mazumiņš ir arī visdārgākais. Tā ir ne tikai biznesa iespēja, bet vienkārši svarīgi Latvijas ekonomikai, jo nekreditēšana ir bremzējošs faktors. Ja salīdzina ar Igauniju, tur savulaik arī mazākas bankas (piemēram, LHV Bank, kas gan tagad ir liela banka) kreditēšanā nospēlēja būtisku lomu. Kad dīķī ar sastāvējušos ūdeni parādās maza, veikla līdaciņa, tas liek arī lielajām bankām mazliet citādi uz paskatīties situāciju. Tas ir mūsu mērķis – izprovocēt konkurenci.

– Pēdējos gados ar tādu pašu uzstādījumu klajā nākušas arī citas mazākas vietējās bankas, piemēram, Industra, BluOr Bank, Signet, kas teica – mēs tagad kreditēsim. Kādēļ jums šķiet, ka varēsiet situāciju mainīt? Varbūt vienkārši prasības ir tādas, ka kredītņēmēji nekvalificējas kredītu prasībām?

– Tā droši vien teiktu normāls baņķieris – mēs jau labprāt, bet jums ir par maz ienākumu, jūs tur necaurspīdīgi vai vēl kādi, mēs aktīvi meklējam tādas iespējas, tikai to nav… Proti, tā nav piedāvājuma problēma, bet pieprasījuma puses problēma. Tomēr tam nevar piekrist – tie pierādījumi un atšķirības no citām eirozonas valstīm ir pārāk krasas, lai spētu tam vienkārši noticēt. Tam ir cits izskaidrojums – piemēram, uzstādījumi pēc Swedbank naudas atmazgāšanas skandāliem. Vietējā bankas autonomija ir diezgan apcirpta, pilnībā nomainījās grupas valde, padome, tagad viņu tēzes ir – es darīšu visu, lai nekad, ne pie kādiem apstākļiem nekas tāds neatkārtotos. Respektīvi, ar šiem lozungiem rādīt, ka Baltijā, kur bijušas problēmas, viņi tagad turpinās aktīvi kreditēt, turpinās izplesties, būtu diezgan dīvaini. Tas nav tas, ko viņu akcionāri, investori un varbūt pat plašākā mērā Skandināvijas finanšu sabiedrība grib dzirdēt. Viņiem viss ir mierīgi – atdeves ir ļoti labas, tirgus daļas ir ļoti lielas, ļoti lieli komisiju ieņēmumi. Kāpēc gan kaut ko mainīt līdzšinējā modelī? Labāk būt piesardzīgiem, netrakot.

Uz tā fona vietējiem spēlētājiem tā ir iespēja. Tas ir labi, ka ir tāda BluOr Bank, Industra, bet, piemēram, Industra ir salīdzinoši mazs kapitāls, tāpēc tai ir ierobežotas iespējas izsniegt kredītus. Viņiem vēl nav izdevies radīt lielāku, pozitīvu impulsu uz konkurenci. Nav absolūta vakuuma, tomēr tām pieminētajām vietējām bankām ir arī sava vēsture, tēlam ir asociācijas, arī grūtības strauji pārprofilēties. Piemēram, ja jūs esat strādājis ar nerezidentu klientiem, tad tagad strādāt tikai uz vietējo biznesu ir milzīgs mentalitātes, organizācijas pagrieziens, ko nav tik viegli realizēt.

Es domāju, ka Indexo jau ir ļoti liela klientu bāze, platforma, uz kā atsperties, lai panāktu lielāku ietekmi tirgū. Vienlaikus tā kredītu vajadzība ir tik liela, ka tur vietas pietiks visiem; viens neaizņems visu nišu. Uzskatu, ka visas tās bankas, kuras pieminējām, arī vēl varēs sevi parādīt.

Arī tas, ka citas bankas tomēr vairāk strādā ar korporatīvajiem klientiem – uzņēmumiem. Mēs tirgū plānojam ienākt no citas puses – no privātpersonu kreditēšanas, jo arī tagad mūsu klienti ir privātpersonas. Tas ir absolūti dabisks pirmais solis, un tad nākamais solis būtu paplašināties uz uzņēmumu apkalpošanu. Ar privātpersonām ir arī vienkāršāka AML procedūra un tamlīdzīgi procesi…

– Mazāka ņemšanās…

– Jā. Tie ir vietējie rezidenti, un pēc tam ir vieglāk pievienot komplicētākus pakalpojumus.

– Teicāt, ka vietējām mazākajām bankām nav tik daudz kapitāla, tāpēc tās nevar tik strauji izsniegt daudz kredītu. Bet privātpersonu kreditēšanai potenciālais apjoms taču ir vēl lielāks – kur jūs ņemsiet naudu, lai īsā laikā finansētu tādu apjomu?

–  Mūsu ideja un iespēja šajā ziņā arī ir identificēta. Protams, likums paredz minimālās kapitāla prasības – ir jābūt vismaz pieciem miljoniem eiro. Un tad ar laiku – izsniedzat aizdevumus, sākat pelnīt, nemaksājiet ārā dividendes, bet audzējiet kapitālu. Protams, ar pieciem miljoniem, ievērojot visus noteikumus un šādi mēreni augot – tā nav pietiekami liela summa, lai varētu būtiski ietekmēt situāciju tirgū. Bet kā pirmo soli mēs vienalga esam izlēmuši piesaistīt salīdzinoši nelielu summu caur IPO, kas būs nedaudz virs nepieciešamā kapitāla. Mēs domājam, kā to varētu izdarīt.

Pārrunājām šos bankas izaugsmes plānus ar saviem esošajiem akcionāriem, kuru ir ap piecdesmit, un guvām atbalstu. Principā šie akcionāri ir gatavi pilnībā izpirkt akcijas, ieguldot tos 5–7 miljonus eiro, lai mēs varētu uzsākt bankas darbību, un pēc tam jau skatīsimies, kā piesaistīt citus. Tas būtu vienkāršs ceļš. Bet mēs esam nolēmuši iet IPO ceļu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, gribam iesaistīt un dot iespēju mazajiem Latvijas investoriem, primāri uzrunājot Indexo klientus, lai viņi varētu iesaistīties Indexo tālākajā izaugsmes stāstā. Vulgarizējot – ja jūs esat Indexo klients un akcionārs, tad jums ir gandrīz vai vienalga, kādu komisiju maksājat, jo jūs jau tāpat esat līdzīpašnieks. Un otrs iemesls – ja mēs esam biržā kotēts vietējā kapitāla uzņēmums, caurspīdīgs, ar labu pārvaldību, tas nākotnē būs labs instruments, lai arī tālāk piesaistītu naudu, nostiprinātos un augtu.

Daudzi mums jautā par IPO – kāpēc? Mums nekad nebija jautājuma, vai mēs to darīsim, bet gan – kad mēs to darīsim? Indexo dibināšanas brīdī jau bija 30 akcionāru, mēs de facto jau bijām mini publisks uzņēmums. Tāpat esam arī regulēts uzņēmums ar FKTK uzraudzību, kas jau tagad paredz zināmu administratīvo slogu, līdz ar to, izejot biržā, tas slogs nebūs būtiski lielāks. Piemēram, uzņēmumiem no neregulētām nozarēm, lai izietu biržā, ir stipri jāmainās, tas ir liels, smags darbs, bet mums tas jau ir bijis, tāpēc mums ir vieglāk.

– IPO laikā akcijas var nopirkt jebkurš, vienlaikus jūs vēlaties nodrošināt, lai ir daudz akcionāru, turklāt liela daļa – mazie akcionāri. Kā to panākt? Vai nebūs tā, ka atnāks LHV īpašnieks, nopirks pusi, un tad tā būs kārtējā ārvalstu banka?

– Tas viss būs aprakstīts prospektā, bet tieši tajā biržas kotēšanas brīdī emitentam ir diezgan brīvas rokas ar alokācijas principiem. Principiem ir jābūt skaidri aprakstītiem, bet mēs diezgan brīvi varam izvēlēties ģeogrāfiju. Apmēram pusi laidiena rezervēsim saviem esošajiem akcionāriem, jo viņu apetīte ir pat izpirkt visu, bet tad kāda jēga no IPO?  Tas būs kompromiss, lai mūsu akcionāri nebūtu arī pārāk abižoti – to mēs akcionāru sapulcē lēmām. Otra puse tiktu rezervēta pārsvarā tieši mazajiem (droši vien līdz 1000 eiro) ar Latviju saistītiem akcionāriem.

– Pastāstiet detalizētāk, kā tas notiek! Piemēram, ja es paredzu lielu pieprasījumu pēc Indexo jaunā laidiena akcijām, teiksim, cilvēki no malas būs pieteikušies akcijām nevis par trīs miljoniem, bet par pieciem, kas tad notiks? Bankai taču nav slikti, ja kapitāls ir lielāks.

– Mēs ļoti ceram, ka būs liela aktivitāte un pieprasījums. Varētu būt, ka mēs palielinātu piedāvājumu. Pašlaik mēs apspriežam diapazonu, cik akciju izlaist, tāpēc varbūt arī varētu izmantot šādu iespēju, bet vienalga mēs ceram, ka būs tas oversubscription. Principā tas jau ir no esošajiem akcionāriem, bet varbūt varētu vēl pieaugt. Šajā gadījumā, ja cilvēks, piemēram, gribēja akcijas par 1000 eiro, tad viņš dabūs, teiksim, par 700 eiro. Tā būtu laba ziņa sekundārajam tirgum – tas nozīmētu, ka ir apetīte, savukārt tas nozīmē, ka nākamajos tirdzniecības mēnešos šie cilvēki varbūt piepirks klāt akcijas par augstāku cenu. Ļoti ceram, ka mums izdosies iesaistīt skaitliski daudz mazo akcionāru un nodrošināt aktīvu sekundāro akciju tirdzniecību.

– Ko jums tas dos, ja būs daudz mazo akcionāru?

– Tas nodrošinās akciju likviditāti, aktīvu sekundāro tirgu. Ja jums ir trīs akcionāri un neviens no tiem negrib neko pārdot, tad nekas tur arī nenotiek. Bet, ja jums ir vairāki tūkstoši akcionāru, notiek kaut kāda kustība un caur to tiek nodrošināta likviditāte. Mums ir 70 tūkstoši klientu, liela daļa no viņiem, šķiet, ir ļoti pārliecināti Indexo atbalstītāji. Es domāju, ka no mūsu klientu bāzes noteikti vajadzētu atsaukties vismaz dažiem tūkstošiem cilvēku. Un tas mūs padara atšķirīgus no līdzšinējiem IPO – Viršiem un DelfinGroup, kuriem es ļoti sekoju līdzi un priecājos, ka viņi palīdz bruģēt ceļu, veidot Latvijas kapitāla tirgus attīstību.

Es domāju, ka mūsu priekšnosacījumi, raugoties uz klientu bāzi, labāk atbilst investora profilam. Mums ir gan stāsts, gan pareiza nozare, gan klientu bāze – visi priekšnosacījumi, lai IPO izdotos. Negribu ieņemt mesijas pozīciju, bet man šķiet, ka mūsu izdošanās vai neizdošanās būs arī katalizators Latvijas kapitāla tirgus attīstībai, proti, ja mums viss izdosies ļoti labi, tas būs pozitīvs piemērs, kuram ir vērts sekot. Savukārt negatīvā gadījumā būs slikti, jo tad teiks – re, Indexo bija visi priekšnosacījumi: nozare, stāsts, klientu bāze, un pat viņiem nesanāca, ko tad mēs…

– Jums jau nevar neizdoties, jo, ja kaut kas noies greizi, tad esošie akcionāri sametīsies.

– Par neizdošanos es sauktu to, ka ir ļoti maz īpašnieku un esošie akcionāri izpērk lielāko daļu, jo no malas ir maza interese. Tā būtu neizdošanās. Es domāju, ka mums pat nepastāv tāda neizdošanās, ka neizpērk laidienu, bet vienkārši, ja nebūs tādas aktivitātes, kādu mēs gribētu.

– Kāds ir laika grafiks, kādu esat iecerējuši IPO un bankas licences saņemšanai?

– IPO ir pirms bankas licences saņemšanas. Par bankas licenci mēs esam sākuši dialogu ar FKTK, bet tas ir garš process. Viens no priekšnosacījumiem – tieši pirms licences saņemšanas mums ir jāparāda kapitāls Latvijas bankas kontā, proti, ka mums ir nepieciešamā nauda bankas dibināšanai. Tāpēc IPO jānotiek pirms licences saņemšanas. Mēs strādājam pie tā, lai IPO varētu realizēt šogad otrā ceturkšņa laikā – maija beigās, jūnija pirmajā pusē.

Bankas licencēšana pati par sevi ir ilgs process – jāsaskaņo biznesa plāns, visādi normatīvie dokumenti, ļoti daudz kas. Un tas parasti aizņem vismaz pusgadu, citreiz ilgāk, turklāt gala lēmumu pieņem ne tikai FKTK, bet arī Eiropas Centrālā banka. Mēs ceram, ka līdz gada beigām varētu pabeigt bankas licencēšanas procesu un nākamā gada pirmajā ceturksnī sākt sniegt kaut kādus bankas pakalpojumus. Droši vien ne visu vienā dienā, bet soli pa solim.

– Cik tālu esat tikuši pārrunās ar FKTK? Cik atceros, uzraugs pēc ABLV bankas aizvēršanas bija skeptisks par jaunu banku iespējamo parādīšanos tirgū. Vai pieļaujat arī scenāriju, ka uztaisāt IPO, bet neiegūstat bankas licenci?

– Mums ir veiksmīgs, draudzīgs dialogs. Manuprāt, FKTK ir pozitīvi, konstruktīvi noskaņoti, vismaz tāda ir mana interpretācija. Protams, ka viņi skrupulozi vērtēs gan biznesa plānu, gan visus normatīvos dokumentus, bet stratēģiski viņi ir atbalstoši – katrā ziņā nav signālu, ka būtu kaut kāda fundamentāla problēma. Pieņemu, ka agrāk varēja būt skepse, jo toreiz bija pilnīgi cits fons – Latvijā bija ļoti daudz banku, kas strādāja tieši nerezidentu sektorā un kurām bija jāmainās, jānotiek kaut kādai konsolidācijai. Ticu, ka regulatoram bija pilnīgi citi fokusi. Un tagad jau tāda laukuma tīrīšanās turpina notikt – Rigensis banka atsakās no licences, Signet iegādājās Expo Bank. Nedomāju, ka tas ir šķērslis mūsu licences saņemšanai. Man liekas, Latvijas Bankā un FKTK ir laba izpratne par to, ka konkurence nav pietiekama un ka kaut kas ne līdz galam strādā Latvijas banku sektorā. Ir vajadzīgs kaut kāds stimuls, lai iegrieztu to riteni.

Es esmu optimistisks par licences saņemšanu, bet, protams, mēs esam padomājuši arī par scenāriju, ja kaut kas noiet greizi. Esam gandrīz pabeiguši visus priekšdarbus un saskaņojuši arī akciju atpirkšanas piedāvājumu. Tas darbotos tā – ja jaunie investori nopērk akcijas, bet mēs noteiktā laika periodā neesam spējuši iegūt bankas licenci, un tad uzņēmumam ir pienākums atpirkt akcijas par to pašu summu. Par šādu drošības mehānismu esam padomājuši, tomēr mana pārliecība ir tāda, ka nepieciešamība to izmantot ir ļoti, ļoti zema.

– Kādu redzat jaunās bankas darbības modeli? Tā būs klasiska banka ar filiālēm vai tomēr vairāk uz neobanku pusi?

– Ja jāizvēlas, kam tuvāk, tad noteikti tuvāk neobankai. Sākotnēji tā varētu būt ar vienu fizisku lokāciju, bet uzsvars būtu uz mobilajiem pakalpojumiem, lietotnēm un tamlīdzīgi.

Tas, starp citu, arī ir viens no rādītājiem, kas raksturo konkurenci. Ja pirms 15 gadiem varējām lepoties, ka mums ir vienas no labākajām internetbankām pasaulē un arī penetrācijas līmenis bija ļoti augsts, tad tagad, mobilajā laikmetā, situācija diemžēl ir krasi mainījusies. Ja skatāmies uz Latvijas banku piedāvātajām mobilajām lietotnēm, tās ir vienas no sliktākajām, neērtākajām, funkcionāli ierobežotākajām Eiropā. Krievijas Sberbank lietotne ir pārāka par jebko, ko jūs redzat Latvijas komercbankās, nerunājot jau par Revolut vai N26. Tā ka konkurences trūkums noved ne tikai pie kreditēšanas piedāvājumu trūkuma, bet arī pie inovāciju stagnācijas. Un es domāju, ka tā ir vēl viena lieta, uz ko mēs fokusēsimies. Kā teica Stīvs Džobss, steal with pride – vajag nokopēt labākos piemērus, adaptēt, ieviest šeit, un tas pat nav nemaz tik dārgi.

– Nedaudz atgriežoties pie tagadējā Indexo – teicāt, ka otrais pensiju līmenis ir strauji augošs tirgus. Uz kā rēķina? Inflācija, algas? Cilvēku vairāk nepaliek…

– Jā, cilvēku vairāk nepaliek, bet tas tiešām ir strauji augošs tirgus, un tam ir divi iemesli. Viens ir ieviestās obligātās ikmēneša iemaksas. Otrs ir tas, ka Latvijā algas turpina augt, turklāt aug diezgan strauji. Pēdējos gados vidējais pieaugums gadā ir bijis 6–8 procenti. Tas ir gana straujš pieaugums. Tad, kad Indexo pirms trim gadiem ienāca, mēs runājām, ka otrais pensiju līmenis ir gandrīz trīs miljardi. Patlaban tas ir seši miljardi – piecu gadu laikā dubultojies. Par spīti demogrāfiskām tendencēm, otrajā pensiju līmenī cilvēki ir jauni, viņiem līdz pensionēšanās vecumam ir padsmit, divdesmit gadu, tāpēc tas tirgus turpinās augt vēl diezgan ilgi. Dažu gadu laikā jābūt vairāk par 20 miljardiem eiro, bet vienalga, salīdzinot ar attīstītajām valstīm, mēs joprojām atpaliekam ļoti daudz. Un pat tie 20 miljardi nebūs pārāk daudz, mēs vienalga turpināsim atpalikt.

– Vai jaunā Indexo banka tikai kreditēs, vai arī uzreiz pievērsīsies arī aktīvu pārvaldīšanai un citiem pakalpojumiem?

– Detalizētu plānu mēs vēl izstrādāsim, bet noteikti sāksim ar ikdienas pakalpojumiem, lietotni, ērtiem maksājumiem. Privātpersonām tās būs patēriņa kartes, hipotekārā kreditēšana. Uz Indexo bāzes varam attīstīt arī nepensiju aktīvu pārvaldīšanu, un ar lielu ticamību mēs to arī kādā brīdī darīsim. Bet man šķiet, ka primāri varam dot pievienoto vērtību, veicot investīciju produktu atlasi…

– Pagaidām bankām tur nav nekādu spīdošu rezultātu…

– Jā, nav gan. Ja aiziesiet uz jebkuru banku, jūs tur varēsiet nopirkt visādus fondus, dažādas akcijas. Bet, ja neesat speciālists, jūs tur vienkārši samulsīsiet no tā piedāvājuma. Un pat tad, ja prasīsiet padomu, jums ieteiks to, kur banka varbūt saņemt lielāku komisiju vai kas ir viņu pašu pārvaldīts fonds. Es domāju, ka mēs varētu veikt tādu kā preselekciju un piedāvāt ierobežotāku klāstu vērtspapīru, toties katrai vajadzībai un mērķiem – īsākam vai garākam termiņam, atbilstoši pircēja nodomam. Jābūt uzticamam padomdevējam. Es uzskatu, un tas ir virziens, kādā mēs domājam. Kā tas īstenosies, vēl nav zināms.

Nobeigumā aktuāls jautājums – vai karš Ukrainā ir kaut kā ietekmējis Indexo?

– Mentāli ļoti – mans garastāvoklis ir sliktāks nekā pirms kara. Protams, arī biznesu tas ietekmē. Sākoties karadarbībai, aktīvu vērtības, pensiju plānu vērtības nokritās, kara laiks nav bijis labas atdeves periods, bet jāatzīst, ka nu jau bizness ir gandrīz atgriezies pirmskara līmenī. Kā jau teicu, pašlaik mums ir pusmiljards aktīvu pārvaldībā,. Bez kara būtu nedaudz vairāk.

Otrs faktors IPO kontekstā – iespējams, cilvēki varētu kaut kā piebremzēt, saglabāt vairāk skaidru naudu. Tādas bažas bija, bet nav taustāmu pierādījumu, ka tas būtu materializējies. Tādas tendences nav. Drīzāk otrādi – cilvēki saprot, ka būs augsta inflācija, un cenšas savu naudu no tās pasargāt. Investēšana šādu piesardzību var dot.

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem