USD 1.00 btc 20396.00
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 1.00 btc 20396.00
Nauda 05. Jūlijs 2022

Ar zeltu no Krievijas

Viljams Boldvins

Forbes ASV

Šajā ģeopolitiskā haosa un inflācijas laikā Saimons Mihailovičs, kurš domā par bagātības saglabāšanu, nemaz nešķiet paranoisks.

Kiberuzbrukumi. Inflācija. Pandēmija. Vai tava nauda ir drošībā?

Šādu jautājumu uzdod Krievijas emigrants un uzņēmējs Saimons Mihailovičs, kurš pārdod noteikta veida drošību. Viņa Ņujorkas uzņēmums Bullion Reserve apkalpo bagātas ģimenes, kuru vārdā viņš no zelta lietuvēm pērk zelta stieņus un ar Loomis bruņotajām inkasācijas automašīnām dārgmetālu nogādā apsargātās noliktavās, kas izvietotas divos kontinentos.

Šim vienmēr rūpju māktajam vīram dārgmetāla fonda akciju nopirkšana un to uzticēšana bankai nešķiet pietiekami droša. Banka ir daļa no trauslā tīkla, kurā kapitāls tiek uztverts kā elektroniski signāli. Daudz kas šo tīklu var sagraut: hakeri, uzticamības zudums valdībai kā bagātības sargam, likviditātes krīze, elektromagnētisks impulss. “Mēs piedzīvojam ārkārtējus notikumus, par kuriem domājām, ka tie nekad nenotiks. Ceļošana ir faktiski neiespējama, aktīvi tiek iesaldēti, Eiropā izcēlies karš,” saka Mihailovičs, nepārstājot deklarēt, ka viņš tomēr ir optimists un pēc ļoti atšķirīgā vidē pavadītās bērnības ir pilnībā apmierināts ar dzīvi miermīlīgā demokrātijā.

Ar riska menedžmentu Mihailovičs (63) nodarbojies lielāko daļu savas karjeras – vispirms ar apdrošināšanas kompāniju, tad ar riska ieguldījumu fondu, kas spekulēja ar atvasinātajiem parāda instrumentiem un apdedzinājās, kad sabruka Lehman. Tagad tās ir operācijas ar dārgmetāliem. 

Vai tad visi finanšu aktīvi nav nodrošināti? Vai mūsu banku kontiem nav Federālās depozītu apdrošināšanas korporācijas un brokeru kontiem – Vērstpapīru ieguldītāju aizsardzības korporācijas? Mihailovičs par to tikai pasmejas. Šo institūciju rezerves ir pietiekamas vienas iestādes piesegšanai, ja tā iestāde ir pietiekami maza, lai tā izputētu. Ar visas sistēmas krahu tās netiks galā. “Glabāt savus uzkrājumus finanšu sistēmā ir tas pats, kas darbināt rezerves ģeneratoru ar elektrotīkla enerģiju. Tas darbojas lieliski, līdz sadales tīkls sabrūk,” Mihailovičs saka. Zelts, kas noglabāts ārpus datu tīkla, ir pavisam cita lieta. “Tam ir kiberimunitāte, tas nav sagraujams. Tā nav neviena atbildība,” atminoties savu pieredzi ar Lehman Brothers, saka Mihailovičs, piebilstot, ka “tam nav arī darījuma partnera riska”.

Bullion Reserves klienti ir tiesīgi savu naudu zelta stieņos izņemt, kad vien vēlas. Pēdējā laikā daži tieši tā arī ir rīkojušies. Mihailovičs uzskata, ka lielāku krīžu laikā zeltu varētu izņemt daudz vairāk cilvēku un izmantot to, lai ar lielām atlaidēm iegādātos finanšu aktīvus.

Šā vīra kaislei pret dzelteno metālu ir senas saknes. Pirms simts gadiem viņa senči, bēgot no vajāšanām Ukrainā, apmetās Ļeņingradā, kur viņi varēja iegādāties pārtiku, jo līdz bija paņēmuši zelta monētas. Taču bēgšana no Ukrainas viņiem nepalīdzēja izvairīties no nelaimēm. Vācu armijas 1941. gadā sāktā Ļeņingradas blokāde nogalināja miljoniem pilsētas iedzīvotāju, bet visi četri Saimona Mihailoviča vecvecāki izdzīvoja. Palīdzēja tas, ka viņiem bija nozīmīgs darbs – viens vectēvs bija ķirurgs Krievijas armijā, bet otrs bija inženieris, kas palīdzēja uzturēt Dzīvības ceļu (tautā dēvēts par Nāves ceļu) pār Lādogas ezeru. 

Ar laiku viņa ģimene nolēma pamest komunistu pārvaldīto valsti, un septiņdesmitajos šāda iespēja parādījās. “Mūs uz to pamudināja apziņa, ka padomju sistēma nebija ilgtspējīga. Bija zaudēta uzticība valdībai, eksistēja oficiāla korupcija, bija zudis morālais pamats. Cilvēki mēdza teikt – ja viņi (aparatčiki) zog, kāpēc, lai mēs to nedarītu? Godīgam cilvēkam ir ļoti grūti iedzīvoties, izmantojot korumpētu sistēmu.”

Jau izbraukšanas atļaujas pieprasīšana bija riskants pasākums. Process bija jāsāk, aizejot no darbavietas. Tie, kuriem izbraukšanu atteica, bija nolemti nabadzībai. Mihailovičs, kas tolaik bija pusaudža vecumā, pavadīja laiku pie izbraukšanas atļauju kantoriem, vērojot, kā vieni no tiem iznāk ar dokumentiem, bet citi ar asaru pilnām acīm. Turklāt ierēdņu vardarbība pret atļaujas prasītājiem bija neatņemama šā procesa sastāvdaļa. “Nodevējs!” kliedza ierēdņi.

Ko gan viņš nodeva? Mihailoviča dzimšanas apliecībā nebija teikts, ka viņš ir krievs. Viņš bija ebrejs.

Visbeidzot Saimonam, viņa vecākiem un divām vecmāmiņām ļāva izbraukt no valsts. 1979. gadā viņi ieradās Baltimorā. Ļeņingradas inženieru skolā pavadītie divi gadi ļāva viņam sākt studēt politikas zinātņu bakalaura programmas otrajā kursā Džona Hopkinsa universitātē. 

Viņš vēlējās kļūt par uzņēmēju. Kāpēc lai neatvērtu restorānu? Viņa topošā sieva pārliecināja Mihailoviču vispirms restorānā pastrādāt. Un tas bija lielisks padoms, jo kādā privāta kluba pasākumā, kurā Saimonam bija jāstrādā, viņš satika ASV apdrošināšanas kompānijas U.S. Fidelity & Guaranty vadītāju, kurš uzaicināja viņu uz darba pārrunām.

Mihailoviča darbs pie apdrošinātāja saistījās ar dažādām neveiksmēm – viņš gatavoja slēgšanai neveiksmju piemeklētos darba devēja klientus, kuru vidū bija gan datoru iznomātājs, gan ceļojumu aģentūra. Desmit gadus vēlāk, 1997. gadā, viņš pārliecināja UF&G izlaist trīspusējā parāda obligācijas (CDO). Kad apdrošināšanas kompānija mainīja īpašniekus (tagad tā ietilpst Travelers grupā), jaunais īpašnieks vēlējās atbrīvoties no šā aktīvu pārvaldīšanas sistēmas portfeļa, kas neizskatījās īpaši labi. Mihailovičs un viņa partneris nevilcinoties to iegādājās.

Partneri CDO izveidoja par naudas pārvaldītāju ar 19 darbiniekiem, kas pārvaldīja divus miljardus dolāru. 2008. gada finanšu krīzē uzņēmums plauka, ko sekmēja arī dažas īsās pārdošanas. Nauda, kuru Lehman bija viņiem parādā, pārtapa par bankrota prasību, ko viņi pārdeva par centiem pret katru dolāru. 

Partneris aizgāja pensijā. Arī Mihailovičs varētu rīkoties tāpat, bet viņam nebija miera. Redzot, kā ASV valdība ārvalstu bankām ar ASV klientiem piemēro aizvien smagākus noteikumus, lai klienti neizvairītos no nodokļiem, viņam ienāca prātā jauna biznesa ideja. Kaut arī viņš ļoti rūpīgi bija izpildījis visas prasības, Mihailoviča izmantotā Šveices banka nepieņēma no viņa nekādus paskaidrojumus un lika aiziet no tās ar visu savu naudu. Neilgi pēc tam viņš attapās, pa Cīrihes ielu velkot koferi, pilnu ar zelta stieņiem. Cik daudz? “Man sāpēja mugura,” – tas ir viss, ko viņš par to saka. 

Tieši šajā mirklī, 2011. gadā, radās šis dārgmetālu pakalpojums. Tas gan nebija pats piemērotākais laiks. Tolaik ļoti dārgais zelts lēnām sāka zaudēt vērtību, ko atguva tikai nesen. Pirms trim gadiem, izpērkot dažu ārējo investoru daļas, Mihailoviča ģimene, kurā ir divas pieaugušas meitas, kļuva par uzņēmuma vienīgo īpašnieci. Viņu pārvaldībā ir zelts 340 miljonus dolāru vērtībā. Redzot, kā attīstās notikumi pasaulē, var paredzēt, ka pieprasījums pēc zelta tikai pieaugs.

Bullion Reserve pakalpojuma pārdošanas pozīcija – daļai jūsu aktīvu ir jābūt neizsekojamai. Sistēmas, kas balstās elektronikā, nav stabilas. Kļūda jebkurā mezglā var ietekmēt visu tīklu. Tieši tā izskaidrojami 2003. gada notikumi Ņujorkā, kad visā pilsētā pazuda elektrība.

Divu stundu brauciena attālumā uz ziemeļiem, no Mihailoviča biroja pāri pamestam ceļam uz sarūsējušiem stabiem ir novilkta sadales līnija, kas pilsētai piegādā elektroenerģiju. Teroristam nebūtu nepieciešams pat dinamīta ķieģelītis, lai radītu nopietnas problēmas, – pietiktu ar motorzāģi. Mihailovičs pieļauj – ir ļoti iespējams, ka nākamā reģionālā elektrības atslēgšanās nopietni skars visu finanšu sistēmu. Šāda iespēja gan ir ļoti maza, bet noteikti ne neiespējama. 

Atcerieties 2008. gada finanšu krīzi! Vai jūs zinājāt, ka nākamā būs 2019. gadā? Burtiski vienas nakts laikā Valsts kases nodrošinātiem aizdevumiem sāka piemērot 10 % likmi. Ja nepamanījāt šos notikumus, tas ir tikai tāpēc, ka Federālās rezerves noslēpa problēmu, ar dažiem datorpeles klikšķiem uzburot naudu. “Valdība pūš līdz šim lielāko no uzpūstajiem burbuļiem. Tas nav ilgtspējīgi,” uzskata Mihailovičs. Iespējams, ka mēs stāvam kraujas malā, no kurienes var saskatīt uzticības zudumu valdībai vai tās naudai. Arī maz ticams, bet iespējams. 

Lūk, piemēram, Kanāda, saka Mihailovičs. “Tur bija civilā nepakļaušanās. Tā vietā, lai atbrīvotu ceļus no kravas automašīnām, valdība reaģēja, iesaldējot cilvēku bankas kontus. Nepagāja pat trīs nedēļas, kad ASV valdība izmantoja līdzīgu taktiku pret konkurējošo kodolvalsti.”

Saimons Mihailovičs piemin tautieti no Ļeņingradas, kurš uzkrāja kapitāla rezerves. Vladimirs Putins pēkšņi ir atklājis, ka nauda, konvertēta ārvalstu valūtās, vairs nav pieejama, bet valsts zelta krājumi ir gana labi izmantojami.  “Viņš vienkārši var to aizvest uz Šanhaju."

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem