USD 0.93 btc 21248.00
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.93 btc 21248.00
Intervijas 18. Decembris 2022

Sankcijas kā kontroldarbs

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

Oktobrī norisinājās kārtējais ForbesClub pasākums, kurā uz sarunu aicinājām Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja pienākumu izpildītāju Tomu Plataci. Piedāvājam interviju ar viņu - par to, kā veicas ar starptautisko sankciju ievērošanu, kā arī par kapitālā remonta rezultātiem.

Sākās karš, valstis ieviesa sankcijas. Gan bankas, gan uzņēmumi pieņem darbā arvien vairāk sankciju jomas darbinieku, kurus īsti neviens neapmāca, bet atbildība palielinās. Koordinācija no valsts iestāžu puses nav īpaši augstā līmenī, un šķiet, ka šajā jomā joprojām ir zināms haoss. Kā jums šķiet?

Es gribētu sākumā ieskicēt Finanšu izlūkošanas dienests (FID) lomu sankciju ievērošanā, jo redzam, ka sabiedrībā par to reizēm trūkst informācijas. Attiecībā uz sankcijām FID loma ir ļoti šaura – mūsu kompetence ir analizēt finanšu ierobežojumu apiešanas gadījumus.

Daudziem šķiet, ka sankcijas ir jauns mehānisms, bet pirmās sankcijas tika pieņemtas, šķiet, jau 1959. gadā pret Kubu. Tas bija ieroču embargo, ko vēlāk papildināja Apvienoto Nāciju Organizācija sankcijas un Eiropas Savienības (ES) sankcijas. Protams, mēs ar šo mehānismu daudz vairāk saskaramies pēc tam, kad ES noteica sankcijas pret Baltkrieviju, un tagad jau pēc Krievijas kara Ukrainā – vēl vairāk.

Tas, ko mēs redzam – ka Eiropas Savienībā kopumā izpratne par sankcijām aug ļoti ātri. Mēs visi esam spiesti pielāgoties tam, kas notiek, tam, ko lemj politiķi. Jautājumā ietvertais vārds haoss lielā mērā ir pareizs, bet ne attiecībā uz Latviju. Attiecībā uz ES līmeni – varbūt. Manuprāt, ES dalībvalstīs trūkst kopīgu vadlīniju, tāda atbalsta pleca, kas vairāk skaidrotu, ko no mums sagaida.

Kopumā sankcijas ir ļoti interesants instruments, kas patiesībā tiek uzskatīts par politikas jeb, precīzāk, ārpolitikas instrumentu. Šeit balanss ir ļoti smalks, un mēs redzam, ka eventuāli politika praksē var pārvērsties arī par cilvēktiesību ierobežojumiem. Mēs varam mācīties no Amerikas Savienoto Valstu kolēģiem, kur sankcijas ir daudz senāks instruments. Viņiem atšķirībā no Eiropas Savienības ir konkrēta iestāde, kas nosaka sankcijas, tā pati iestāde palīdz arī tās piemērot un galu galā arī soda par to pārkāpšanu vai apiešanu.

Eiropas Savienībā ir viena iestāde, kas nosaka sankcijas, bet nav iestādes, kas palīdzētu dalībvalstīm tās piemērot. FID sadarbībā ar Ārlietu ministriju strādā pie idejām, ko sniegt Eiropas Savienībai par to, kā uzlabot šo mehānismu. To dara arī citas valstis – sākot ar reģistriem, kas palīdzētu identificēt uzņēmumus, kuri ir saistīti ar sankcionētām personām.

ES ir pietiekami skaidri noteikusi, ka par sankciju piemērošanu ir atbildīgas katras dalībvalsts kompetentās iestādes, vienlaikus nepasakot, kas tās konkrēti ir par iestādēm. Mums Latvijā saskaņā ar normatīvajiem aktiem sankciju jomā tādas iestādes ir trīspadsmit, un katrai ir savs tiesību un pienākumu apjoms, kas noteikts samērā šauri. Pat ja valsts iestādes gribētu šīs tiesības paplašināt, to ir tik, cik likumdevējs noteicis, un tās nedrīkst pārkāpt. Bieži vien iestādēm noteiktās tiesības pārklājas, bet vēl biežāk tās nesavienojas, un paliek pelēkās zonas, kur neviens nav tiesīgs pieņemt lēmumu. Manuprāt, Latvijā mēs ar to tiekam galā labi. Jau pirmajās dienās, kad tika pieņemta pirmā sankciju pakete, mēs sadarbībā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK) izveidojām darba grupu, un tā uzņēmās vadību šajā jautājumā, un kopš tā brīža tā izauga plašāka, spēcīgāka un jau ļoti labi sastrādājas sankciju jautājumu risināšanā.

Mēs arī redzam, ka Latvija visā ES ar šiem jautājumiem tiek galā vislabāk. Protams, nedaudz negodīgi, ka es pats to saku, bet uzskatu, tas ir objektīvi. Mūs (FID un FKTK) aicina uz daudziem starptautiskiem forumiem, konferencēm un lūdz dalīties ar viedokli, pieredzi. Liels palīgs šajā jautājumā ir bijis arī kapitālais remonts. Sakārtojot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas sistēmu, Latvija arī sagatavojās efektīvai sankciju ievērošanai. Vienkāršs piemērs – Patiesā labuma guvēju reģistra sakārtošana. Šodien mēs skaidri redzam, kas slēpjas aiz Latvijā reģistrētām juridiskām personām. Tāpat būtisku lomu spēlē finanšu sektora sakārtošana attiecībā uz tiem šā sektora klientiem, kuriem bija nepārvaldāmi augsts risks un kuri, iespējams, bija iesaistīti noziedzīgos nodarījumos.

 

Minējāt, ka būtu nepieciešamas vadlīnijas. Kas šajā jautājumā ir darīts, kā tas attīstās?

FID un FKTK, kā arī bankas vēršas ES iestādēs, lai saņemtu atbildes uz daudziem jautājumiem, taču tas ne vienmēr notiek ātri. No savas puses FID katru gadu rīko konferenci tieši par sankcijām, un aicinām galvenos cilvēkus no ES – tos, kuri tiešā veidā atbild par šiem jautājumiem –, lai visi kolēģi var uzdot jautājumus. Tāpat aicinām kolēģus no ASV, lai varētu mācīties cits no cita.

 

Konferences, darba grupas, vadlīnijas – tas viss ir labi. Bet kā tas darbojas praksē? Ja uzņēmējs, piemēram, nezina, vai viņa potenciālais sadarbības partneris varētu būt saistīts ar sankcijām un to apiešanu, pie kā viņam vērsties situācijā, kad ir 13 atbildīgās iestādes?

Slikti, ka nezina – ir jāzina. (Jokojot.) Mehānismi patiesībā ir gana vienkārši. Ir sankcijas par precēm un pakalpojumiem – ko var un ko nevar pārdot no un uz konkrētām valstīm. Tāpat ir sankcijas pret konkrētām personām, piemēram, pret Krievijas prezidentam pietuvinātajiem. FID mājaslapas sankciju meklētājā ievadot personas vārdu un/vai uzvārdu, parādīsies, vai šī persona ir iekļauta sankciju sarakstā.

Sarežģītāk ir, ja runājam par uzņēmumiem. Tur tā līnija var būt diezgan šaura – kuri uzņēmumi ir, piemēram, Krievijas prezidenta vai viņam pietuvinātu personu kontrolē. Patlaban gan Latvijā, gan citās ES valstīs šī kontrole notiek ar kredītiestāžu – banku – starpniecību. Viens – tā ir iespēja konsultēties ar banku speciālistiem, bet otrs jautājums ir, vai jūsu maksājumu banka izpildīs. ES normatīvajos aktos ir noteikti arī izņēmumi, un to piemērošanu uzrauga FKTK.

Attiecībā uz sektorālajām sankcijām, aizliegumiem, importēt vai eksportēt konkrētas preces, piemēram, koksni no Baltkrievijas, – arī tur ir līdzīgi. Var vērsties bankā ar šo jautājumu, vai arī – sliktākā gadījumā – kāds vērsīsies pie jums. Ir arī pašiem jāmeklē publiskajos reģistros un jācenšas noskaidrot, kam tad pieder šis uzņēmums.

 

Tad paanalizēsim gana publisku personu, konkrētu piemēru – minerālūdens. Mēs visi zinām, tie ir publiski pieejami dati, ka konkrēts minerālūdens ražotājs pieder personai, kas ir sankcionēta, un tas pat nav reģistrēts ārzonās. Lielie veikalu tīkli to ir izņēmuši no pārdošanas, bet vienlaikus mēs šo ūdeni varam nopirkt gan mazākos veikalu tīklos, gan degvielas uzpildes stacijās. Kā var būt tāda situācija?

Tas ir gana sarežģīts jautājums. Iemesli var būt vairāki. Kā jau minēju, Latvija ļoti labi tiek galā sankciju piemērošanas jomā, bet ne visas dalībvalstis tiek galā vienlīdz efektīvi. Latvijai ir kaimiņvalsts, kura sankcijas pret konkrēto uzņēmumu, iespējams, interpretē citādi, un ar tās valsts starpniecību šis ūdens var nonākt Latvijā. Tie, kas tirgo ūdeni, iespējams, šajā gadījumā neapiet un nepārkāpj sankcijas, jo pērk to no ES valsts. Protams, attiecīgajos gadījumos tiesībaizsardzības iestādes vērtētu iespējamā nozieguma subjektīvo pusi, proti, vai personas nodoms un mērķis bija apiet sankcijas. Bet te ieslēdzas arī citi jautājumi – morāle, ētika, cilvēcīgums. Bet vienlīdz iespējams, ka šim konkrētajam tirgotājam ir neveiksmīgs bizness un vienkārši tas ūdens jau gadiem stāv noliktavā, nav pārdots, un tiek iztirgots šodien.

 

Teicāt, ka daļēji šos jautājumus kontrolē arī bankas. Tātad visi maksājumi notiek, viss iet cauri, un nav nekādu problēmu ar to? Kur ir tā vājā vieta?

Tikai konkrētās dalībvalsts interpretācija. Mūsu ieskatā šī ES dalībvalsts ir nepareizi interpretējusi tajā brīdī spēkā esošo sankciju tvērumu pret konkrēto personu. Latvijā šo uzņēmumu attiecīgajā brīdī uzskatīja par sankcionētu. Kaimiņvalsts interpretācijai Latvijas kompetentās iestādes nepiekrita.

 

Nepiekrītam, bet vai mēs kaut ko darām?

Mēs tur neko nevaram darīt. Latvija nevar iejaukties citas valsts lietās. Eiropas Savienībā centralizēti nav iestādes, kas uzraudzītu, kā dalībvalstis ievēro sankcijas. Tas ir katras dalībvalsts ziņā. Ja dalībvalsts izvēlas būt maigāka, interpretējot sankcijas, tad tai neviens neko nevar pateikt.

Tas droši vien ir laika jautājums, bet domāju, ka ES tiks pieņemts regulējums, ar kuru tiks izveidota kāda struktūra, kuras kompetencē būs uzraudzīt attiecīgo jautājumu.

 

Vai tādā gadījumā neiznāk tā, ka Latvijai šobrīd sankciju jomā ir stingrākais regulējums? Ir zināmi arī citi piemēri, identiski minerālūdens stāstam, kur darījumi turpina notikt, taču no Austrijas. Vai Latvija ir mēģinājusi ar tām valstīm runāt vai ierobežot, vai varbūt tas nemaz nav vajadzīgs?

Informācijas apmaiņa ar šīm valstīm notiek, lai iegūtu izsmeļošu informāciju un saprastu valsts nostāju. Taču mums nav mehānisma, lai ierobežotu sankciju pārkāpšanu citās valstīs. Mēs varam tikai aizrādīt no malas, neko citu. Nav tāda mehānisma, ka viena valsts varētu otrai kaut ko juridiski aizrādīt vai, vēl jo vairāk, sodīt. Mēs, protams, redzam, ka citas ES valstis un arī valstis ārpus ES tiek izmantotas sankciju apiešanai, dibinot jaunus uzņēmumus. No to trešo valstu skatu punkta tas varbūt ir pieņemami, jo tām ES sankcijas nav saistošas. Bet, ja Latvijas uzņēmums apzinās, ka, sadarbojoties ar šādu uzņēmumu, tiek apietas sankcijas, tad jau tas ir FID un tiesībaizsardzības iestāžu kompetences jautājums. Tos gadījumus mēs analizējam un nododam tālāk informāciju Valsts drošības dienestam.

 

Vai tā nav tāda kā laipošana, ja mēs zinām, ka beigu beigās šī nauda nonāk pie sankcionētas personas? Sanāk tā – ja kaimiņš uzskata, ka situācija ir OK, tad mēs arī neko…

Es vēlreiz vēlos uzsvērt, ka tas ir katras dalībvalsts politikas jautājums. Piemēram, konkrētais ūdens pats par sevi nav sankcionēts produkts (sankcionēts ir ražotāja patiesais labuma guvējs). Ja Latvijas uzņēmējs to iegādājas no Lietuvas uzņēmēja, tad tas var nebūt sankciju pārkāpums.

 

Pastāstiet, lūdzu, vairāk par to, kā notiek sankciju ievērošanas kontrole! Piemēram, ja uzņēmējam ir aizdomas, ka potenciālais partneris varētu nebūt īsti labs no sankciju viedokļa un viņš par to noziņo FID, vai ir kāda atgriezeniskā saite? Kas notiek tālāk?

FID loma šajos jautājumos ir patiešām šaura. Kā jau minēju, FID kompetence attiecas uz finanšu ierobežojumu ievērošanu. Latvijā sankciju pārkāpšana ir krimināli sodāma (visās ES dalībvalstīs tā nav). Tas nozīmē, ka saskaņā ar Krimināllikumu, ja kāds apiet vai pārkāpj sankcijas un iegūst par to naudu, tad šī nauda ir noziedzīgi iegūta, un sekojošas darbības jau var tikt kvalificētas kā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija. To analizēt ir FID kompetencē.

Bet, ja runājam par sankcijām, tad pēdējos gados kopš 2018. gada mēs esam saņēmuši ap desmit ziņojumiem gadā. Šogad tie ir 126 ziņojumi deviņu mēnešu laikā. Un vēl vairāk nekā 30 ziņojumu ir no sabiedrības, nevis likuma subjektiem. Tātad vairāk nekā 150 lietu tiek analizētas ar visaugstāko prioritāti. Vairāk nekā 10 % lietu jau ir rezultāts – tās ir nodotas tālāk tiesībsargājošām iestādēm. Tas ir daudz.

Mēs redzam un uzskatām par pozitīvu to, ka mums sāk ziņot sektori, kas iepriekš nav ziņojuši pilnīgi nekad vai ziņojuši ļoti maz, piemēram, juristi un grāmatveži. Domāju, tas ir saistīts ar jau iepriekšminēto morāli, ētiku, cilvēcīgumu, kas prevalē konkrēto sankciju gadījumā salīdzinājumā ar, piemēram, nosacītu toleranci pret nodokļu noziegumiem.

Papildus ir sektorālās sankcijas. Šo sankciju pārkāpšana tiek identificēta, personai šķērsojot ES ārējo robežu ar Krieviju vai Baltkrieviju. Par to atbild Nodokļu un muitas policijas pārvalde. Attiecībā uz šo sankciju apiešanu tiek izmantota arī radoša pieeja no sankciju pārkāpēju puses, piemēram, prece tiek izjaukta un pēc robežas šķērsošanas atkal salikta. Vesela prece varbūt ir sankcionēta, bet, kad tā tiek izjaukta, tad teorētiski vairs nav sankcionēta (šādu pieeju esam identificējuši arī attiecībā uz izvairīšanos no nodokļu nomaksas). Uzskatāms teorētisks un izdomāts piemērs, kas gan neattiektos uz sankcijām, bet labi ilustrētu šo aspektu, ir riepas un diski. Ja riepas tiek vestas pāri robežai, uzmontētas uz diskiem, tad nodokļa likme ir 10 %, ja atsevišķi, tad katrai sastāvdaļai 20 procentu. Tātad pirms robežas tās tiek saliktas, piereģistrētas ar mazāku likmi un aiz robežas atkal izjauktas.

Ja runājam par sankciju apiešanas tipoloģijām, tad vienkāršākā tipoloģija ir jauna uzņēmuma reģistrācija valstī, kurai nav saistošas ES sankcijas. Pēc tam sadarbība ar ilgstošu Krievijas partneri tiek veikta ar šī jaunā uzņēmuma starpniecību. Izmantojot jauno sadarbības partneri, tiek turpināts tirgot tieši tādas pašas preces tādā pašā apjomā. Šādā gadījumā būtu vienkārši identificējams sankciju apiešanas fakts. Visticamāk, šādā shēmā nevar runāt par to, ka kāda no darījuma pusēm nav zinājusi par to, ka apzināti tiek apietas sankcijas.

 

Kā ir ar sodiem? Uzņēmums ir pielicis visas pūles, centies pārbaudīt patiesos labuma guvējus, konsultējies, taču kaut kas nav izdevies, jo ir dažādas shēmas, vēl ārzonas un tamlīdzīgi. Ja galu galā izrādās, ka ir apietas sankcijas, ko šajā gadījumā soda? Visticamāk, uzņēmēju?

Nē. Pirmkārt, FID nevienu nesoda, mēs tikai veicam finanšu izlūkošanu – analizējam informāciju, tad nododam to, tad notiek izmeklēšana, tad lieta tiek nodota prokuratūrai, visbeidzot ir tiesa. Tikai tad kādu var sodīt. Vai gadījumā, ja pārkāpumu veicis likuma subjekts, administratīvo sodu var piemērot FKTK.

Bet banka šādu maksājumu, ar ko tiktu pārkāptas sankcijas, nekad neveiks. Banka noteikti uzņēmumam vai personai palīdzēs izvērtēt konkrēto situāciju. Ja persona šaubīsies, tad banka noteikti nešaubīsies – banka šādu maksājumu vienkārši neveiks.

Gadījumi, uz kuriem mēs skatāmies, nav nejaušības, tā ir acīm redzama un mērķtiecīga sankciju apiešana. Tie ir cilvēki, uzņēmumi, kuriem tā ir vai bija ienesīga saimnieciskā darbība ar Krievijas partneriem, un viņi no tās nevēlas atteikties. Viņi labi apzinās, ko dara, bet uzskata, ka sankcijas uz viņiem neattiecas. Mēs runājam par apzinātu rīcību.

 

Kā rīkoties situācijā, ka FKTK pārbauda virkni darījumu un atzīst darījumu partneri par labu esam, bet divus identiskus darījumus pašas bankas vērtē atšķirīgi – viena neveic pārskaitījumu, bet otra veic pat tad, ja FKTK atzinis, ka darījums būtu drošs.

To sauc par bankas riska apetīti. Protams, katra banka pati izvērtē, cik un vai tā vēlas veikt kādu augsta riska darījumu. Mēs nezinām, vai bankai ir resursi veikt padziļinātu kontroli un ar pārliecību par to, ka nenotiek sankciju pārkāpšana, veikt šādu darījumu. Tikpat labi tas var būt vienkārši bankas peļņas jautājums – cik izmaksā šāds izvērtējums (darījumu uzraudzība) un vai komisija no darījuma ir tā vērta? Ja nav, tad kāpēc lai privāts bizness to darītu?

 

Iepriekš sarunā pieminējāt visiem labi zināmo frāzi kapitālais remonts. Vai Latvija ar to nav pārcentusies?

Grūti atbildēt. Es mēģinu iedomāties konkrētu jomu, kurā mēs varētu būt pārcentušies, līdz ar to mana atbilde šobrīd būtu viennozīmīga – nē. Viss ir izdarīts pareizi, atbilstoši starptautiskiem principiem, normatīvajiem aktiem. Kāpēc lai mēs būtu pārcentušies? Protams, ir valstis, kuras dara citādi, bet nevarētu teikt, ka tās dara labāk. Gluži otrādi – tās ne vienmēr pilda AML (anti-money laundering – no angļu val.) direktīvas prasības. Piemēram, ir valstis, kurās nav PLG reģistru. Īpaši svarīgi tas ir sankciju jomā, jo ir jāzina, kas ir aiz juridiskajām personām. Bet, ja minēsiet konkrētus pārcenšanās piemērus, es varbūt varētu komentēt…

 

Es šajā gadījumā domāju par iesaldētajiem naudas līdzekļiem un par to, vai tiek ievērota un kā darbojas nevainīguma prezumpcija. Nauda tiek iesaldēta un tiek turēta, kamēr kāds pierāda, ka nav vainīgs. Kā zināms, parasti ir jāpierāda, ka kāds ir vainīgs, nevis, ka nav vainīgs. Bieži vien runa ir par veciem biznesiem, un kurš gan šodien dokumentāri var pierādīt, kur viņš ņēma naudu pirms 30 gadiem. Tas laiks ir tik ilgs, ka uzņēmumam var pienākt beigas.

Noteikti nepiekrītu. Medijos ir dzirdēts viedoklis, stereotips, ka līdzekļus konfiscē tikai uz aizdomu pamata. Šādā uzskatā ir neliela daļa taisnības, bet vienlaikus tas ir arī absurds. Vienīgās iestādes, kas strādā uz aizdomu pamata, ir kredītiestādes (un citi likuma subjekti). FID attiecībā uz līdzekļu iesaldēšanu strādā pēc cita standarta, proti, FID iesaldē līdzekļus tikai tad, ja ir pamatotas aizdomas. Pēc FID darba tiesībaizsardzības iestādēs jau ir kriminālprocesuālie mehānismi. Ja runājam, piemēram, par 2018. gadu, tad no 101 miljona eiro FID iesaldēto līdzekļu līdz šai dienai tiesa ir atzinusi par noziedzīgi iegūtiem un konfiscējusi vai atdevusi cietušajiem 75 miljonus eiro jeb 75 procentus.

Mūsu prognoze ir tāda, ka iesaldētās naudas apjoms no FID puses tuvākajos gados kritīsies, jo iesaldēšana vairs nebūs vienīgais mehānisms, kā īstenot konfiskāciju vai sodīt. Patlaban lielākā daļa konfiskāciju un iesaldēšanu attiecas uz likvidējamo (t. sk. maksātnespējīgo) kredītiestāžu kontos esošajiem līdzekļiem. Likvidējamās kredītiestādēs ir saglabājušies 2017. gada riski – vēl no tiem laikiem, kad Latvija sevi pozicionēja kā tiltu starp austrumiem un rietumiem. Tie ir gadījumi, kad uzņēmēja jeb potenciālā noziedzīgā nodarījuma izdarītāja vienīgais kontaktpunkts Latvijā bija tikai bankas konts. Nauda, cik ātri ienāca, tik ātri arī aizgāja. Tāpēc iesaldēšana ir izcils un principā arī vienīgais mehānisms, kā apturēt šo naudu un to pārbaudīt. Ja mēs to neizdarīsim, tad līdzekļi aizplūdīs, vainīgā persona te vairs nekad neatbrauks un netiks saukta pie atbildības. Trešā valsts viņu nekad neizdos. Mēs runājam par trešo valstu pilsoņiem. Mēs šīs personas Latvijas tiesas priekšā neredzēsim, pat ja te būs notiesājošs spriedums. Tāpēc vienīgais veids, kā šo personu sodīt, ir konfiscēt šos noziedzīgos līdzekļus.

Iesaldēti ir lielākoties juridisko personu līdzekļi no Lielbritānijas. Tie ir čaulas veidojumi. Piemēram, mēs redzam gadījumus ar juridisko adresi, kur ir reģistrēti tūkstoši juridisko veidojumu; tas ir būtisks, bet, protams, ne vienīgais sarkanais karogs. Arī citu valstu – tādu, kur kontrole ir mazāka jeb nepietiekama – juridiskās personas var izmantot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas shēmās. Augstā vietā ir Seišelu un Britu Virdžīnu salas. Latvijā reģistrētām juridiskām personām attiecīgajā gadā iesaldēti ir tikai divi miljoni eiro. Tas tādēļ, ka attiecībā uz Latvijā veiktiem noziedzīgiem nodarījumiem iesaldēšana ne vienmēr ir vienīgais mehānisms taisnīguma nodrošināšanai.

 

Es negribētu piekrist par to, ka 25 % naudas, kas tiek atbrīvoti, ir maz.

Mēs runājām par 2018. gadu, turklāt tur tikai pāris miljoni ir vēlāk atbrīvoti, bet lielākā daļa lietu vēl nav izskatītas. Lielākās lietas vēl ir priekšā Ekonomisko lietu tiesā, kur tiesu prakse, varētu teikt, vēl tikai veidojas.

Bet es nezinu valstis, kur 75 % iesaldēto līdzekļu būtu konfiscēti. Tas ir ļoti augsts rādītājs.

 

Labi, bet tad jo vairāk – kā jūs vērtējat termiņus? Ja mēs runājam, ka lielākā daļa 2018. gada lietu vēl nav izskatītas, tie tomēr ir pieci gadi. Ja cilvēks beigās izrādās nevainīgs, tad viņam piecus gadus ir nepamatoti aizturēta nauda…

Protams, tas ir ilgs termiņš. Taču FID iesaldēšanas termiņi nav gadi. Iesaldēšanas termiņš ir, maksimums, 85 dienas, un pēc tam lieta tiek nodota tālāk – policijai, piemēram, aresta piemērošanai, ja tā lemj procesa virzītājs un tiesnesis. Arests var ilgt 2,5 gadus. Taču es nevaru atbildēt par policijas izmeklēšanas termiņiem un tiesas darbu.

Mums ir samērīgi iesaldēšanas termiņi, daudzās valstīs termiņi ir ļoti īsi – tik īsi, ka pat nav vērts vērsties pēc palīdzības vai konsultācijas attiecīgajās valstīs. Piemēram, divas stundas vai divas dienas. Diez vai šādā termiņā vispār ir iespējams veikt adekvātu finanšu izlūkošanu.

Vienlaikus jāuzsver, ka diez vai Lielbritānijas čaulas veidojuma konts Latvijas bankā ir vienīgais šī uzņēmēja konts. Ja mēs runājam par Latvijas uzņēmējiem (tiem, kuri, iespējams, veic noziedzīgas darbības), mēs noteikti ņemam vērā samērīgumu. Vai tas ir vienīgais bankas konts un vai tie tiešām ir vienīgie naudas līdzekļi, un vai tiešām pilnīgi visi šie naudas līdzekļi ir noziedzīgi iegūti (piemēram, izvairīšanās no nodokļu nomaksas rezultātā). Bieži vien tas tā nav – mēs ņemam vērā, vai šis uzņēmums varēs turpināt darbību.

Tomēr, ja izrādās, ka kādu iemeslu dēļ valsts tiešām ir nepamatotu darbību rezultātā radījusi zaudējumus, tad ir mehānismi, kā prasīt atlīdzību no valsts.

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem