USD 0.88 btc 45036.04
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.88 btc 45036.04
ForbesLife 05. Novembris 2021

Ātrāk, augstāk, viltīgāk

Deniss Peskovs

Forbes Krievija

Kā vēl, neskaitot spēku un veiklību, sacenšas olimpisko spēļu dalībnieki.

Paraolimpisko spēļu galvenajā birojā Bonnā 2000. gada novembrī tika saņemts interesants sūtījums. Maisā bija spāņu paraolimpiskās komandas formastērps, zelta medaļa un nauda – tieši tāda summa, kādu par uzvaru saņēma sportisti 2000. gada olimpiādē. Bet kāpēc  kāds atdeva šīs vērtīgās lietas, kas saistītas ar, iespējams, ikviena sportista spilgtāko karjeras notikumu? Intriga saglabājās vairākas dienas, bet drīzumā visa pasaule uzzināja taisnību.

Gatavojoties 2000. gada paraolimpiskajām spēlēm, Spānijas sportistu ar garīgās attīstības traucējumiem sacensību federācijas vadītājs Fernando Visente pievērsa uzmanību jaunai kategorijai. Pirmo reizi spēļu programmā tika iekļauts basketbols garīgi atpalikušiem cilvēkiem. Spēlētāju IQ bija jābūt zemākam par 70, un tas nekādi netika kontrolēts. Komandai, kas ieguva zelta medaļu, pienācās 150 000 eiro. Rezultātā uz Sidneju devās Spānijas izlase desmit sportistu sastāvā, no kuriem tikai divi atbilda noteiktajam kritērijam. Un starp šiem astoņiem negodīgajiem bija arī viens īpaši viltīgs spēlētājs – žurnālists Karloss Ribagorda, kurš arī atdeva gan savu medaļu, gan atklāja visu afēru. Cita starpā interesējoties par pārējo negodīgo sportistu motivāciju, Ribagorda noskaidroja, ka, neskaitot naudu, viņi to uztvēra kā iespēju bez maksas aizbraukt uz Austrāliju, bet kāds bija arī lepns par iespēju uzvilkt izlases formastērpu. Visentem uzlika sodu, bet lielāko triecienu saņēma nevainīgi sportisti – 2000. gada decembrī visiem sportistiem ar garīgiem traucējumiem aizliedza piedalīties paraolimpiskajās spēlēs.

Pēdējā laikā olimpiskās spēles saistītas ar skandāliem, kas saistīti ar dopinga lietošanu, un tas draud pilnībā diskreditēt šīs sacensības, kas reiz sākās tik ideālistiski. Patiesībā par to laikam nav jābrīnās. Ironiski, taču  dažādu veidu krāpšanās burtiski ir ierakstīta olimpisko spēļu DNS un pat, kā izrādās, bija iemesls tās noorganizēt. Kā vēsta sengrieķu mīts, valdniekam Enomajam tika pareģots, ka viņš nomirs no sava znota rokas, tāpēc kontrolēt savas meitas laulību viņš uzņēmās pats, liekot preciniekiem sacensties ar viņu ratu braukšanā. Taču viņa zirgi nebija parasti, bet gan kara dieva Areja dāvināti, līdz ar to pretiniekiem nebija nekādu izredžu. Uzvarētos Enomajs nogalināja. Tomēr pēc kārtas 19. pretendentu Enomaja meita iemīlēja, un viņi piekukuļoja valdnieka staļļmeistaru. Viņš izdarīja tā, lai sacīkšu laikā valdnieka ratiem nokrīt riteņi, un Enomajs gāja bojā. Senās olimpiskās spēles ir radušās Enomajam par godu. Tad par ko mēs tagad brīnāmies?

Grāmatā, kuras nosaukumu var tulkot kā Krāpšanās: ne pārāk elegants veids, kā tikt pie slavas sportā, Titus O’Reilijs puspajokam stāsta par reāliem krāpšanas gadījumiem sportā. Pat ja nerunājam par ārkārtīgi efektīvo dopingu, kurš vairākās valstīs pat kļuvis par ierastu lietu, vēsturei ir zināmi vairāki salīdzinoši godīgi veidi, kā pārspēt citus. Piemēram, var piestrādāt pie aprīkojuma. Pēc tam kad 1978. gadā ungāri pilnīgi nejauši atklāja, ka cits pārklājums galda tenisa raketēm būtiski uzlabo spēles rezultātu, esam nonākuši līdz tam, ka mūsdienās 80 % pasaules labāko spēlētāju, bieži vien gāzmaskās, kaut ko ķīmiķo ap savām raketēm. Tomēr interesantākie šajā grāmatā ir vairāki gadījumi ārpus konkurences, kas novēroti olimpiskajās spēlēs.

Īpašs ir vēl līdz šim neizskaidrojamais Krievijas pieccīņnieka Borisa Oņišenko gadījums 1976. gadā Monreālā. Trīskārtējais pasaules čempions septiņdesmitajos gados bija augstākā līmeņa cīkstonis. 1968. gadā izcīnīja sudrabu, 1972. gadā Minhenē palīdzēja savai komandai tikt pie zelta, bet individuālajā konkurencē ieguva sudraba medaļu.

Tika gaidīts, ka Monreālā PSRS atkal iegūs zeltu. Katrā komandā konkrēti dalībnieki specializējās noteiktos sporta veidos, kas ietilpst pieccīņā. Boriss, piemēram, vienmēr ir bijis labākais paukotājs. To zināja visi sāncenši, tāpēc nevienu neizbrīnīja fakts, ka Oņišenko pārspēja labāko britu paukotāju. Cīnoties ar citu sportistu, tika pamanīts, ka Oņišenko uzbrukumos signāls par trāpījumu jau iedegās, kamēr Oņišenko špaga pat nebija pieskārusies pretinieka ķermenim. Organizatori nomainīja špagu, bet padomju sportists tik un tā uzvarēja. Tomēr, meklējot, kas tam par iemeslu, tiesneši  Oņišenko špagā pamanīja viltīgu pirms laika. Gan Oņišenko, gan visu PSRS izlasi diskvalificēja. Tagad viņam ir 83 gadi, un kopš tā laika sportists ne reizi nav paskaidrojis, kāpēc tā rīkojās, ņemot vērā, ka uzvarēt viņš prata arī godīgi.

Cits gadījums bija Soču olimpiskajās spēlēs 2014. gadā. Tās bija Karību salas Dominikas debija ziemas spēlēs, un valsti slēpošanā pārstāvēja laulāts pāris di Silvestri – abiem ap 50 gadu veci. Jāatgādina, ka paši viņi bija ņujorkieši un nekādas saistības ar eksotisko valsti viņiem nebija. Sieva pat neizgāja uz startu, aizbildinoties ar treniņā grūto traumu, bet vīrs nogāja no trases pēc 300 metriem, sūdzoties par gastrīta lēkmi. Kam viņiem tas bija vajadzīgs? Lai varētu lepni iziet olimpiskajā stadionā ar valsts karogu pasaules labāko sportistu vidū, turklāt divas reizes – olimpiādes atklāšanā un noslēgumā. Nonākt masu mediju uzmanības centrā, jo viņi ir pirmie un līdz šim vienīgie Dominikas pārstāvji ziemas olimpiskajās spēlēs. Un vienkārši labi pavadīt laiku – šajās spēlēs krievu viesmīlībai nebija robežu. Šādu pieredzi nevar piedāvāt neviena tūrisma aģentūra. Arī lasīt par tādiem gadījumiem ir patīkamāk nekā par bezpricipiālajiem spāņu afēristiem.

Grāmata

CHEAT: TO-NOT-TO SUBTLE ART OF CONNING YOUR WAY TO SPORTING GLORY

Autors

Titus O'Reily

Interesanti, pat neizskaidrojami, brīžiem uzjautrinoši krāpšanas gadījumi sportā.

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem